Dravnieka dienasgrāmata

“Man interesē nākotne, tāpēc ka gatavojos pavadīt tur atlikušo sava mūža daļu” (Čārlzs F.Keterings)

Jūlijs jau pusē. Man vienmēr ir licies, ka vasaras beigas sākas ar liepu ziedēšanu. Liepas jau noziedējušas un bitēm daudz prieka no tām šogad nebija- pārāk karsts, ziedi nemedoja (ja nu vienīgi izsvīdums). Bet pārāk daudz jau ar nevar gribēt. Gan jau liepu medus pārdošanā būs – pagājušoruden pagaršoju “viršu” medu ar smuku uzlīmīti uz burciņas, diezgan droši varētu derēt, ka viršus tās bites nebija redzējušas, vasaras rapsi, āboliņu un griķus gan 

Dravā pašlaik ienesums beidzies. Bites kļuvušas nadzīgākas uz laupīšanu un strādājot pie stropa jārīikojas ar lielāku uzmanību kā ienesuma laikā. Aplaupīšanās parasti kļūst aktuāla sezonas beigās, kad ienesuma nav un bišu iekšējais pulkstenis saka, ka priekšā būs ziema un lai saime izdzīvotu tai vajag daudz barības. Tad saimju izlūki mēģina šo barību nozagt citām saimēm un ja tās ir vājākas vai slimas, tad aizsardzība var tikt uzlauzta. Sākumā bites pretojas laupītājām un pie skrejas var redzēt cīņas un kritušās bites. Ja saime vairs nevar pretoties, bites padodas, pievienojas laupītājām un pārnes barību uz jauno stropu. Bezienesuma laikā pat nieks- nedaudz nopilējis medus vai pārāk ilgi atvērts strops var izraisīt aplaupīšanos un kad tā sākusies, tikt galā ir grūti.  

Sākumā jāsašaurina skrejas, lai bitēm vieglāk ieeju stropā aizsrgāt. Var novietot stropa priekšā stiklu, jo laupītājsaimes bites mēģinās tikt iekšā pa taisnāko ceļu, bet savas bites atradīs apvedceļu. Lai noteiktu laupītājsaimi, uz skrejas apkaisa bites ar miltiem un novēro, kurā stropā ielido. Tad saimi aizved uz citu vietu, vismaz 5 km attālumā. Vēl viens paņēmiens ir visām saimēm nocelt jumtiņus un arī laupītājsaimes bites dosies apsargāt savu ligzdu un tām nebūs laika lidot nedarbus darīt. Šis paņēmiens gan nestrādā ilglaicīgi un pēc jumtiņu uzlikšanas laupīšanās var atsākties. Lieldravās visi šie paņēmieni ir grūti izpildāmi un vislabākais ir novērst laupīšanos profilaktiski (kā jau ar visām kaitēm)

Bet nu pie saulainākām lietām. Cerams, ka šogad būs viršu gads. Pagājušogad vasaras pēdējo goda vārdi ziedēja krāšņi,arī laiks bija it kā piemērots, bet virši nemedoja. Tāpēc ir cerības, ka šogad viršu medus būs. Baidījos, ka bargajā kailsalā janvāra sākumā virši būs cietuši un tāpēc pagājušonedēļ nevarēju vien nopriecāties par skaistajiem zaļajiem paklājiem silā un kuplajiem pumpuriem.

“Eksperts ir cilvēks, kurš kādā jomā ir izdarījis visas iespējamās kļūdas, kādas  vien var izdarīt” (Niels Bors)
Jāpiebilst tikai – “un spējis no tām mācīties” Šoreiz gan neparasti, dienas citāts nedaudz attiecas uz ieraksta tēmu.

Tātad, viss sākās pirms 10 gadiem. Īstenībā nedaudz ātrāk, jo jau iepriekšējā ziemā nesaprotamā kārtā biju atklājis, ka mani interesē bites, izbūros cauri pāris grāmatām un biju cieši nolēmis tikt pie pirmā stropiņa. Kā vispār tas viss sākās nezinu, bērnībā mums bija bites, bet asistenta darbus (dūmkannas pūšanu, rāmīšu turēšanu u.c.) veicu nelabprāt. Varbūt tas ir ģenētisks defekts, vecmāmiņas brālis bija kaislīgs bitenieks, labi tās padevās arī vecvectēvam. Varbūt dzirkstele iekrita kaut kad bērnībā pie bitēm ejot un ar šo fantastisko pasauli saskaroties, bet uzliesmoja tikai pēc daudziem gadiem. Mazliet nomierina, ka tas tā ir daudziem un ne tikai Latvijā, komunicējot ar kolēģiem gadās dzirdēt gana daudz līdzīgu stāstu, kad no absolūtas vienaldzības pēkšņi rodas (atmožas) interese un tad, kad “āķis lūpā”, atpakaļceļa vairs nav 

Un tā 1996.gada 30.jūnija vakarā no Ugāles bitenieka Rasas Andreja iegādājos pirmo spietu. Uzreiz jāsaka, ka tiem, kuri vēlas uzsākt dravnieka gaitas, iesaku to darīt ar 2, vai labāk vismaz 3 stropiņiem. Ja ir tikai viena saime nav iespējas salīdzināt un nevar zināt vai tas tā ir jābūt, vai tomēr kaut kas nav kārtībā. Tāpat, strādājot, var piespiest māti, un saime var aiziet bojā (ja nav dējumu) un jāsāk atkal no nulles. Vienīgā saimīte pirmajā gadā daudz dabūja ciest no pārlieku lielas uzmanības, gan vasarā pārlieku bieži traucēju, gan ziemā bungāju pie sieniņas, lai pārliecinātos vai bites atsaucas un ņēmu nost jumtiņu lai skatītos kāds ir kamols. Vārdu sakot darīju visu to, ko nedrīkst darīt, bet tāds jau laikam ir ceļš uz kļūšanu par ekspertu (skatīt dienas citātu )

Vācijā, kļūstot par bitenieku, iestājas biedrībā un tiek atrasts “Imkerpate” (biškopības krusttēvs), kurš tad arī uzņemas šefību par jaunā censoņa (-es) ievadīšanu biškopības noslēpumos un deguna iestatīšanu pareizajā virzienā. Tādējādi tiek iegūts laiks un iespējam izvairīties no daudzām kļūdām un muļķībām. Tomēr katrai medaļai ir 2 puses, jo iespēja kļūdīties, meklēt un mācīties patstāvīgi, samazinās. Atceroties kā nākamajā gadā veidoju pirmos divus atdaleņus pārņem divējādas sajūtas -jautrība un kauns ) Lai gan biju pirms tam apguvis no grāmatām teoriju, prakse izrādījās pavisam citāda un haosā un steigā pieļāvu tik daudz kļūdu, ka nopirktās bišu mātes, protams, nepieņēma, atdaleņi laikam izdzīvoja pateicoties bitēm -to spējai izaudzēt jaunu māti no oliņām. Katrā ziņā, atdaleņu (jaunu saimju veidošana) jomā varu justies kā eksperts (vēlreiz lūdzu skatīt dienas citātu ) un tagad tas man liekas viens no vieglākajiem un patīkamākajiem dravas darbiem.

Tā gāja laiks, saimju skaits auga gan spietojot, gan atdaleņus veidojot, pieredzes un zināšanas arī. Daudz ir iegūts grāmatās, bet praktisko pieredzi nevar aizstāt nekas. Vislielākais kvantitatīvais lēciens notika pagājušogad, kad no 20 saimēm, Eiropas projektu realizējot, uzkāpu līdz 68. Pa šiem gadiem biškopības “vīruss” attīstījies vēl vairāk. Zināma taisnība ir pirmajam biškopības teorētiķim Vinnijam Pūkam- “no bitēm neko nevar zināt”. Un tomēr- bišu pasaulē ir daudz likumu un faktiski nekas nenotiek neloģiski, jo viss ir noslīpēts miljoniem gadu ilgajā evolūcijas procesā. Bites, tādas, kādas tās ir mūsdienās lidoja ziedos jau pirms 50 miljoniem gadu, tad, kad cilvēka priekštecis vēl nebija uzkāpis kokā, nemaz nerunājot par nokāpšanu. Šie likumi, kā neredzamas sviras regulē saimes-organisma darbību un dzīvesritmu, daudz ko mēs nezinām, daudz ko izdarām nejauši vai arī ar nodomu, lai šo mehānismu ietekmētu. Dravnieka intereses ne vienmēr saskan ar bišu saimes interesēm. Bišu saimei galvenais uzdevums ir vairoties, turpināties un medus ražošana ir to nodrošinošs process. Dravniekam medus ražošana ir nozīmīgāka, jo ir jāatgūst tie līdzekļi, kas ieguldīti vai labākajā gadījumā pat jānopelna (profesionālajiem dravniekiem pat nav cita ceļa, lai uzturētu sevi un ģimeni). No otras puses, bitēm mūsdienu apstākļos ir nepieciešams dravnieks, jo tās vairs nespēj varrozes dēļ vienas pašas izdzīvot un bez varrozes apkarošanas īidz 3 gadu laikā savvaļas saimes aiziet bojā. Bet zemei bites ir nepieciešamas, par to ārkārtīgi lielo nozīmi ekosistēmā kādā no turpmākajiem ierakstiem, tāpēc zemei nepieciešami dravnieki.

Darbojoties ar bitēm ir nepārtraukti jāmācās un tā pa stūrītim vien atklājas daļa no pasakainās bišu pasaules. Pastāv tik daudz mainīgo faktoru, visvairāk jau laika apstākļi un to ietekme, gan uz saimi, gan uz augiem (bite ir nesaraujami saistīta ar apkārtējo vidi), ka neko droši zināt un paredzēt nevar. Var tikai audzēt pieredzi, iegūt zināšanas, lasīt literatūru, diskutēt interneta forumos, noskatīties no kolēģiem un virzīties pa to ceļu, kura virziena rādītājā uzrakstīts “Eksperts” (vēlreiz skatīt dienas citātu ), pie reizes priecājoties, ka medus kļūst vairāk. Un ne tikai medus, arī ziedi pļavās.

Ja kādam liekas, ka augstāk rakstītajā tekstā ir kaut kas no nenopietnības, tad zināma taisnība tur ir. Bet, ja Jūs zinātu cik tas ir nopietni….

Lielākā daļa sarunu ir vienkārši monologi, kuri norisinās liecinieku klātbūtnē” (Margarete Millare)
Kā jau ierasts, dienas citātam (bieži) nav nekādas saistības ar sekojošajiem ierakstiem

Šogad ir medus gads. Kādā vācu grāmatā (vai tik tas nebija Pfefferle, viņam ir ļoti tēlaina valoda) bija pieminēta vasara, kad “medojuši pat sētas mieti” (runa bija par septiņdesmitajiem gadiem) un liekas, ka šogad meža iemesums ap Jāņiem daudz neatpalika.
Nedēļas nogalē izsviedu pirmo medu. Ziedu smarža, zemes spēks un saules siltums vienā kokteilī. Pie tam ievākts bioloģiski pilnvērtīgākajā laikā, kad augu un līdz ar to nektāra aktivitāte ir lielākā- ap vasaras saulgriežiem.  Ne velti arī tējas vākt un pirtslotas siet iesaka šajā laikā.

Lielākā daļa ir no meža avenēm- gaiši dzintarains, ļoti maigs un aromātisks un var teikt, ka blakus viršu medum, mana iecienītākā medus šķirne. Novietnē Modēs, kur dravai apkārt maijā bija izklāti dzelteni pieneņu paklāji, ir pieneņu piejaukums, medus ir tumšāks ar “stiprāku garšu”.

Medus ir jālieto ne tikai kā ārstniecības līdzeklis slimības gadījumā, bet kā dabīgs uztura bagātinātājs ikdienā. Izmainiet savu paradumus un cukura vietā kafijai vai tējai pievienojiet medu. Nelieciet medu karstā tējā, vēl labāk medu pieēst klāt, tā atklāsies gan medus, gan tējas garša un aromāts. Un medus saglabās visas bioaktīvās vielas un savienojumus.

Divas fotogrāfijas no saules pielietas dravas Māteros -

Mazie stropiņi ir šī gada atdaleņi, lielie- medussaimes.

Svētdien nukleusiem pievienoju mātes (karpatietes)

Esmu nonācis pie atziņas, ka lietderīgi ir pievienot vai nu māšu kanniņas vai arī apaugļotas mātes. Neapaugļotās slikti pieņem (50-70%), kā rezultātā, sevišķi, ja mātes pats neaudzē, tas sanāk pārāk dārgs prieks.

Māšu apsēklošanai izmantoju mininukleusus-miniatūrus stropiņus no putuplasta. Dāņu ražojuma SWI-BINE nukleusiem ir 3 miniatūri rāmīšii, poļu Lyson ražojumiem 4. Turpmāk esmu nolēmis vairāk izmantot SWI-BINE, jo nostrādāti tie pamatīgāk un arī lietošanā ērtāki (jumtiņš ērtāks, labāk atvērt skreju, pie reizes aizverot priekšējo ventilāciju. Arī pievienošana lielajām saimēm ērtāka, jo apakšā ir aizbīdāma grīdiņa (poļu variantam grozāma ripa ar caurumu). Pārvadāšana ir daudz ērtāka jo nav jābaidās, ka jumtiņš pabīdīsies. Māšu šķirsiets, kurš norobežo rāmīšu telpu no barotavas dāņu variantam ir stingrs, polim ar piespraudi (iesnām) piesprausts un jau pirmajā lietošanas reizē var nokrist, tāpat skrejas aizbīdnis-grozāma ripa ar putuplastā ieskrūvētu skrūvi uzticību neraisa un gadās, ka ripa “pati”  pagriežas) Arī vizuāli dānis ir estētiskāks. Vienīgais cena – Ls 5.30 pret Ls 7.50, tomēr Ls 2.20 pārmaksa uz nukleusu, ņemot vērā priekšrocības, ir attaisnojami izdevumi.

Nukleusu veido iekratot tajā apmēram puslitra burciņu ar bitēm un pievienojot neapsēklotu māti. Pirms tam bites apsmidzinu ar ūdeni, lai tās neaizlidotu, jāskatās, lai neiekratītu arī māti no saimes, no kuras tiek ņemtas bites. Nukleusā jābūt cukursīrupam, bet labāka ir Apifonda (lēnāk patērē, nav tik bieži jāuzmana-jāuzpilda un nav jānovērš bišu slīkšana). Ja nukleusus izvieto pie dravas, kur ņemtas bites, 3 dienas tie jātur vēsā un tumšā vietā (pagrabā), lai izveidojas saimes gars. Literatūrā iesaka māti pievienot pēc pāris stundām vai arī dienām, bet dažkārt to daru jau veidojot nukleusu un neesmu ievērojis atšķirības. Arī māti apsmidzinu ar ūdeni.

Izvietojot nukleusus jāievēro, lai to skrejas ir dažādos virzienos, attālums apm. 1 metrs un stropu krāsas dažādas, tādējādi samazinot māšu apmaldīšanās risku, atgriežoties no apsēklošanās lidojuma. Jāuzliek uz jumtiņa kāds smagums (akmens vai ķieģelis), lai novērstu jumtiņa aizpūšanu (sevišķi poļu variantam). Var izmantot arī sloksnes no autoriepu kamerām.