Dravnieka dienasgrāmata

“Satīriķis ir cilvēks, kurš atklāj nepatīkamas lietas sevī un tad izsmej tās citos” (Pēteris Makarturs)

Par Vāciju turpinājuma vēl nebūs. Akūti hronisks laika trūkums  Aizvakar Latvijas Radio 1 sporta ziņās diktors informēja par Ugāles sportistu (Skudras, Griškova u.c.) panākumiem sacensībās un nosauca viņus par ugāliešiem. Līdz šim uzskatīju sevi par ugālnieku.

Kā tad ir pareizi? Man kā ventiņam latviešu valodas gramatika nav stiprā puse. Jāmēģina izdomāt… Ugālei līdzīgs nosaukums ir Portugāle (Port-ugāle). Portugāles iedzīvotājus latviski sauc par portugāļiem, vsk. portugālis. Tas nozīmē, ka Ugāles iedzīvotājus jāsauc par ugāļiem (vienskaitlī -ugālis). “Daiļā&stiprā” dzimuma pārstāves ir portugālietes, resp. ugālietes.

Sveiciens ugāļiem un ugālietēm! 

Šajā interneta vietā daudz ir un būs runāts par bitēm, biškopību, medu un citiem gan “bīku” (saīsinājums no angļu “beekeeper” -biškopis) un citu V.Pūka sekotāju interesējošiem jautājumiem, bet tā kā šī ir Dravnieka dienasgrāmata un dravnieka gaitas un domas vērpjas ne tikai ap bišu stropiem Ziemeļkurzemes mežos, bet aiztek līdz Rīgas kalniem un Vāczemes dižskabāržu birzīm. Domas bieži vien tālāk….

Tātad sarunāts, ne hronoloģiskā secībā. Un pavisam īsi, jo lai arī ir auto, mobilais telefons, internets, tomēr laika ir krietni mazāk nekā 19. gadsimtā. Vismaz tā liekas.:)

Tātad vairāk bilžu, mazāk runas. Pagājušā nedēļa pagāja Vācijas zīmē. Laikam ne ar vienu lidsabiedrību nav drošāka lidošana kā ar “Air Baltic” pēc pagājuša mēneša starpgadījumiem divas dienas pēc kārtas. Tā sakot, problēmu limits izsmelts.

Brauciena mērķis -izstādes “Automechanika” apmeklējums Frankfurtē. No biškopības brīvajā laikā atpūšos, pārdodot riepas un diskus. Vai otrādi…… Neatceros. Bet izstādes apmeklējums saistīts ar biškopību ļoti pastarpināti -bija iespēja aizvest medu vācu draugiem. Viena no nedaudzajām vietām, kurā jūtos gandrīz kā mājās – Allendorfā pie Elkes un Rudi. īstā vieta, protams, viena, bet “gandrīz” vietu ir tik maz ka uz kokzāģētavas darbinieka vienas rokas pirkstiem saskaitāma.

Tas arī padara izstādes apmeklējumu tik interesantu un gaidītu -iespēja satikt atkal un pabūt kopā ar tuviem cilvēkiem. Tāpēc bildes vairāk no šiem pasākumiem.

Kirmes. Tie ir sākotnēji reliģiski svētki, ko kādreiz svinēja katrā vācu ciematā. Tādi svētki bija 1x gadā, svinēja 3 dienas (kā senie latvieši) un tos var saukt par ciema svētkiem. Tagad ir gan ciema svētki, gan dažādu biedrību (Vereine) organizēti pasākumi, ar auto var aizbraukt uz blakus ciematiem un Kirmes visur vairs netiek svinēts. 3 dienas paņemt brīvu ar ne vienmēr ir iespējams mūsu skrejošajā laikmetā. Allendofā Kirmes vair nesvin, bet blakusciematiņā Mincholchausene (Münchholzhausen) tie vēl notiek un pulcē plašu dalībnieku skaitu no tuvākās apkārtnes. Ieradāmais pēdējās (trešās) dienas valkarā pāris stundas pirms nobeiguma. Lielajā teltī cilvēki sagājuši pa malām pie bāra letēm, spēlē MBK (Müncholzhäuser Blaskapelle, kur trompeti pūš arī Rūdis), jestra mūzika,kur Bohēmijas vāciešu gabalus rozamundes nomaina moderno šlāgeru monas lizas un otrādi, lieliska, nepiespiesta atmosfēra- bezgalīga čalošana, draudzīga staigāšana pie galdiņiem. Neviens nav īsti skaidrā, kā nekā trešās dienas vakars un izturīgākie priecājas jau no desmitiem no rīta. No vispārējās labestīgās jautrības fona neizkrīt arī pa galdiņiem dejojoši jaunākās paaudzes dēlieši, kuri šad tad gan nogāžas uz grīdas un orķestra šķīvjiem piebiedrojas plīstošas pudeļu skaņas. Tās gan neplīst uz pauriem, bet uz grīdas- labestība un tolerance ir pirmajā vietā. Ļaudis vienkārši priecājas un tas ir visvairāk, kas palicis atmiņā no šī vakara- nepiespiestā bezrūpīgā jautrība dažādu paaudžu kopmaisījumā, kura par spīti alkoholam nepārauga degmaisījumā.

Bet nu- mazāk runu, vairāk bilžu.
Skats no istabas loga.

Hannesa vecvectēvs spēlē, vectēvs spēlē, tēvs spēlē (Jens ar basu) un arī Hannes spēlēs.  

Arī Pauls sparīgi pūš, bet lielajiem tas netraucē.

Apkārtnē dzīvo daudz Bohēmijas vāciešu, kurus pēc kara čehi izdzina no dzimtās zemes un viņi devuši savu kultūras pienesumu- nostiprinājuši pūtēju orķestru tradīcijas jauniegūtajā dzimtenē.”Böhmische Blasmusik”. Rudi ir no Bohēmijas. Allendorfā bohēmiešu ir daudz, bet piemēram, Mincholchauzenē vairāk nekā puse no iedzīvotājiem ir Bohēmijas vācieši un to pēcteči. Un ciematā ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāji ir trīs augstas klases pusprofesionāli pūtēju orķestri.
 

turpinājums sekos……