Mēs dzīvojam informācijas laikmetā. Ja kādreiz cilvēki dzīvoja noslēgtā vidē, nozīmīgākie notikumi norisinājās savā vai kaimiņa sētā un ārpasaules ziņas nonāca galvenokārt no baznīcas kanceles svētdienas rītos, tad tagad atrasties milzīgajos informācijas plūdos un nenoslīkt būtu jāatzīst par izcilu prasmi.
Informācijas apjoms ir milzīgs pat tad, ja to speciāli nemeklē un liela daļa šīs informācijas tiek vai nu pasniegta tāpēc un (vai ) „iesaiņota” tā, lai radītu konkrētu rezultātu. Diemžēl, šis rezultāts nav procesu, to likumsakarību un lietu patiesā dabas atspoguļošana (neiedziļinoties filozofiskos apsvērumos, kas vispār ir lietu patiesā daba), ko divos vārdos varētu saukt par objektīvu informāciju.
Ir organizācijas un mediji, kuri strādā tīri uz biznesu un ir mediji, kuriem vismaz daļēji būtu jāstrādā sabiedrības interesēs un jāsniedz sabiedrībai objektīva informācija. Tas ir sabiedriskais radio, sabiedriskais TV, arī nacionālās ziņu aģentūras.
PR nozare strauji attīstās. Informācijai ir spēks. Milzīgs spēks. Šo spēku konkrētu cilvēku vai organizāciju-maksātāju interesēs vada un pielieto PR nozares darbinieki. Viens piemērs, kurš pamudināja mani publicēt šīs pārdomas. Pirmssammita viens no skaļākajiem notikumiem- bijušā krievu slepenā aģentā Litvinova nāve. Pirmajās ziņās –saindēts, mirst, nezin no kā, tad nomira, tad atklāja plutoniju 210. Aizdomas uz Krievijas specdienestiem. Un tad …. Visu dienu sabiedriskā radio (LR1) pirmā ziņa –kāds britu laikraksts izvirzījis hipotēzi, ka Ļitviņenko indi iedzēris pats un galvenais jautājums –kur viņš dabūjis tik lielu plutonija devu. Un viss…. Ziņa noteikti no LETAs, britu laikrakstu nelasīju un internetā nemeklēju, galu galā ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir tas, ka tiek apzināti sagrozīta informācija, kā avotu (faktiski noveļot no sevis vainu) izmantojot hipotēzi kādā britu laikrakstā. Un tas sabiedriskajā radio un visticamāk no nacionālās ziņu aģentūras. Viena no galvenajām ziņā, kura rotē ziņu raidījumos visu dienu. Tas, ka šeit rēgojas PR āža kāja un runa ir par pasūtījumu ir diezgan ticams. Ļitviņenko pirms nāves taču uzrakstīja paziņojumu, kurā vaino savā slepkavībā Kremli. Ja viņš apzināti iedzēris pats, tad tā ir pašnāvība. Pašnāvības hipotēze vispār netiek izvirzīta un galvenais jautājums ir absurds- par to, kur viņš dabūjis plutoniju? Mērķis ir viens –kamēr ziņa ir svaiga, pasviest šo domu –„iedzēris pats”, lai samazinātu aizdomas uz galveno (un faktiski vienīgo) aizdomās turēto. „Iedzēris pats”un „iedzēris apzināti”, šeit tomēr ir atšķirība. Ja vēlāk patiesība nāks gaismā (visticamāk, ka ne), tik un tā gadījums jau būs apvilcies ar zirnekļu tīkliem un ja pēc laika cilvēkiem prasīs par šo notikumu, lielākai daļai būs atmiņā šis fakts –„iedzēris pats”. Kas ziņu bija pasūtījis un kādā veidā tas tiek novadīts uz it kā tik solīdu informācijas nesēju arī diez vai jāmin. Jautājums ir vai sabiedriskajam radio un nacionālai ziņu aģentūrai ir jāpilda šāds pasūtījums un kāda ir šo organizācija atbildība par viņu sniegtās informācijas kvalitāti? Jautājums retorisks. Var jau būt, ka izklausās pēc paranojas un šāda ziņa ir vienkāršs žurnālistiskas haltūras auglis. Nenoliedzot šādu iespēju, tomēr vairāk sliecos uz paranoisko variantu:)
Šajā sakarā atmiņā uzaust viens raksts „Der Spiegel” par informācijas kvalitāti un PR ietekmes palielināšanos. Pētījums tika veikts dpa (Deutsche Presse Agentur –Vācijas naciālā ziņu aģentūra). Vairāku mēnešu laikā vairākās nodaļās tika analizēti visa ienākošā informācija un izrādījās, ka 80% no visas šīs informācijas ir preses relīzes. Tas jau nebūtu nekas, bet 16% no šim relīzēm „aizgāja” tālāk un tās veidoja 50% (pusi!) no ziņu apjoma medijos, kuri pirka informāciju no dpa. Aģentūrai nepietiek darbinieku, lai informāciju pārbaudītu no vairākiem avotiem, žurnālisti pāriet darbā PR aģentūrās. Vācijā attiecība žurnālisti/PR darbinieki vēl ir apmēram 2:1, bet ASV tā jau ir apgriezta (uz katru žurnālistu divi PR darbinieki). Protams, tas ir viens jautājums –kas tiek ziņots, otrs jautājums ir „iepakojums”.
Šis nav pret antiPR ieraksts, bet vienkārši aicinājums ieklausīties informācijā un to izvērtēt. Varbūt lieku reizi pajautāt sev, kāpēc šī informācija parādās, respektīvi pieiet tai kritiski, jo aizvien vairāk tā tiek izmantotas manipulatīvā nolūkā. Ne jau katru reizi cenšoties ko iepārdot, bieži tas tiek darīts, lai veidotu viedokli.
Atcerējos vēl kādu pētījumu par pētījumiem. Medijos, piemēram žurnālos vai radio ”Veselības ziņās” bieži var dzirdēt par kāda produkta, piemēram šokolādes, labvēlīgo ietekmi uz veselību. Parasti atsauce ir uz zinātniskiem pētījumiem un tiek stāstīts, ka kāda viela, kura ietilpst , piemēram, kakao sastāvā samazina risku saslimt ar kādu slimību, piemēram, sievietēm ar krūts vēzi. Izrādās, ka šādi pētījumi tiešām notikuši un konkrētā viela tiešām ir iedarbīga, bet netiek ņemts vērā, piemēram, ka šokolādē ir ļoti daudz cukura, dažādu emulgatoru un to, ka lai „labā” viela iedarbotos, būtu jāapēd tik daudz kg šokolādes, ka noteikti rastos problēmas ar ko citu, nerunājot par vēdera problēmām. Atceros tikai vienu produktu- šokolādi, bet pētījums bija par 3 dažādiem produktiem (pētījumiem par to labvēlīgo ietekmi), visos gadījumos pētījumus veica zinātnieki, visos gadījumos šos pētījumus finansēja fondi, kuri darbojās saziņā ar universitātēm vai institūtiem un visos gadījumos šiem fondiem naudu deva ražotāji, šokolādes gadījumā tas bija viens no ASV šokolādes tirgus līderiem „Hersheys”. Vai par zinātnisku pētījumu var saukt procesu, kad vēlamā rezultāta, vai pareizāk sakot, slēdziena panākšanai tiek pieskaņota metodika? Kad slēdziens ir pēc pasūtījuma?
Negribētos pārspīlēt. Ļoti daudzas ziņas ir tādas, kuras neatspoguļo tendences, bet vienkārši tas klientiem (sabiedrībai) ir interesanti. Žurnālistiska haltūra vai vienkārši konjunktūra. Piemērs. Šad tad var dzirdēt, ka Ķīnas ogļraktuvēs gājuši bojā vairāki desmiti ogļraču. Ķīnā ogļraktuves ir sliktā stāvoklī un par darba drošību īpaši neuztraucas. Vai kāds var iedomāties cik ogļraču gada laikā iet bojā Ķīnā? 10 000. Nē viena nulle nav par daudz. Dienā tas vidēji ir 20-30 cilvēku. Tad tā nebūtu ziņa un tas būtu garlaicīgi. Ziņa ir tad, ja vienreiz divos mēnešos vai labāk vēl retāk tiek izplatīta ziņa-aizgājuši bojā 20 ogļrači. Lai cik neskanētu ciniski, tas ir interesanti. Bet šeit jau vairs nav runa par PR.
