Archive for decembris, 2006

Ziemassvētku dāvana

Piektdiena, decembris 22nd, 2006

Laime gudrajam

Gudrs ir cilvēks, kurš no laimes rokām neprasa vairāk kā viņam vajadzīgs un kurš savu mieru atrod nevis savu dziņu apmierināšanā, bet to savaldīšanā.
Viņam nevajag tērpties purpurā un zīdā, viņš vēlas apsegt tikai savu miesu.Indijas garšvielu un Kipras vīnu kārdinājums nekairina viņa vēderu, viņš grib tikai pabarot savu ķermeni un uzturēt tā spēkus.
Viņa jumtu nebalsta marmora statujas, bet tas pasargā viņa mājokli no negaisa.
Viņu nesauc par bagātu un savas tautas slavenību, viņam pietiek ar laba cilvēka, parasta pilsoņa un uzticama ģimenes tēva vārdu.
Viņu neielenc pielīdēji, to pulks negaida uz viņa pavēlēm, svešie neuzbāžas viņam ar pazīšanos, viņam pietiek ar vienu draugu.
Vēlot sen mērenu laimi, citiem viņš vēl viņa lielo. Patiesā un drošā laime ir mūsos un ne ārpusē, ne kastē ar zeltu, ne sertifikātā, kurš apliecina dižciltību, ne putojošā šampanieša glāzē, bet mierīgā, uz prieku tīri noskaņotā sirdī.
Kas dedzīgi pilns nesavaldītu kaislību savu mieru meklē bagātībā vai stāvoklī, tas to neatradīs nekad. Viņš dabūjis miljonu un to neatrod, viņš dabūjis otru un vēl joprojām neatrod. Viņš no dubļiem ir ticis līdz domei, firsta kabinetam, kļuvis par armijas pavēlnieku, uzkāpis karaļa tronī. Jo augstāk viņš kāpa, jo augstāk un augstāk miers pacēlās virs viņa. Pat uz troņa tas sēž tikai to dēļ, kuri viņu uz šā troņa noliek.
Tikai tam, kurš savas vēlēšanās aprobežo ar to, ko viņam sniedz daba, veiksme un čaklums un kad viņam šīs vēlēšanās piepildās un viņš ir par to laimīgs, prāts ir atvērts dzīves priekiem. Tad viņam uzsmaida pavasaris un tā ziedi, viņam māj ziedošo puķu galvas, viņam draudzīgi pretī urdz avots. Liegs miegs aptver viņa gultu, kamēr zīda spilvenos bagātos moka rūpes, godkārīgos skaudība un raksturā vājos grēki; ar vieglu prātu un vieglu sirdi viņš no rīta atmostas, sveic uzlecošo sauli un viņa sirds ir atvērta jauniem dabas priekiem.

Vēlot sen mērenu laimi, citiem viņš vēl viņa lielo. Ar pateicību un uzticēšanos viņš skatās debesīs, kuras tur likteņa svarus. Bez nožēlas viņš skatās pagātnē, bez bailēm nākotnē. Zūdoša ir jebkura manta, neatņemams ir tikai tas, ko mēs nesam sirdī.

(Johann Peter Hebel)

Lai vācu valodas pratēji varētu novērtēt vai tulkojums izdevies, šeit oriģināls.

Glück des Weisen

Weise ist der Mann, der aus den Händen des Glücks nicht mehr verlangt, als
er bedarf,und der seine Ruhe nicht in der Befriedigung, sondern in der Mäßigung seiner
Begierden sucht.
Kann er sich auch nicht in Seide und Purpur hüllen, er will nur seine Blöße
decken.Reizen auch Indiens Gewürze und Zyperns Weine seinen Gaumen nicht,
er will nur seinen eigenen Körper nähren und seine Kräfte unterstützen.
Keine Marmorsäulen tragen sein Dach, aber es schützt ihn gegen die Stürme des Himmels.
Er wird nicht unter den Reichen, nicht unter den Angesehenen seines Volkes
gepriesen,ihm genügt der Name eines guten Menschen, eines friedlichen Bürgers, eines
treuen Familienvaters.
Er sieht sich nicht von Schmeichlern umlagert; kein Schwarm von dienern wartet auf seine Befehle,keine Fremde drängen sich zu seiner Bekanntschaft; ihm genügt ein Freund.Um sich sein mäßiges Glück zu gönnen gönnt er jeden anderen sein großes.
Das wahre und sichere Glück liegt nicht außer uns sondern in uns;
nicht in den Goldkisten, nicht in dem Adelsbriefe, nicht in dem schäumenden
Pokal,sondern in ruhigen zur Freude rein gestimmten Herzen.
Wer mit einer Brust voll ungeziemter brennender Leidenschaft seine Ruhe im
Reichtum oder in dem Stande sucht,der findet sie nie.
Er hat eine Million gehäuft und findet sie nicht; er häuft die zweite und findet sie noch nicht.Er ist aus dem Staube in die Ratsstube, in das Kabinett des Fürsten, an die Spitze einer Armee, auf den Thron gestiegen.
Immer höher und höher stieg sie vor ihm auf, je höher er selber stieg. Selbst auf den Thron sitzt sie nur für den den,der sie auf den Thron mitbringt.
Nur der Zufriedene, der seine Wünsche auf das beschränkt, was Natur und Glück und Fleiß ihm gewährt, und in dem Besitz und Genuß dessen seine Wünsche befriedigt sieht,nur er hat für die Freude des Lebens einen offenen Sinn. Nur ihm lächelt der Frühling und seine Blüten;ihm schwanken die Gipfel des Blütenhains in der kraftbewegten Luft;ihm flüstert die vertrauliche Quelle.
Sanfter Schlummer besucht seine Lagerstätte,während auf seidenen Kissen den Reichen die Sorgen, den Ehrsüchtigen der Neid,den Schwächling die Sünden quälen ;und mit leichtem Sinn und leichten Herzen wacht er am Morgen auf,begrüßt die wiederkehrende Sonne und hat ein offenes Herz für alle neuen Freuden der Natur.Um sich sein gemäßigtes Glück zu gönnen, gönnt er jedem anderen sein größeres.Dankbar und mit Vertrauen blickt er zum Himmel auf, der die Waage des Schicksals hält.Ohne Reue schaut er in die Vergangenheit, ohne Furcht in die Zukunft.Untreu ist jeder andere Besitz, unentreißbar nur der, den wir im Herzen tragen.

Līdumnieki

Otrdiena, decembris 12th, 2006

Vērtības mainās. Vēl pavisam nesen zeme bija milzīgā vērtē.
Es nerunāju par zemes gabaliem Jūrmalā vai Pierīgas pļavās, bet to kur aug rudzi, kurus vēlāk var cept rupjmaizē vai zāle, no kuras iegūtais smaržīgais siens ziemā dod smaržīgu pienu.
Zeme bija latviešu zemnieka sapnis gadsmitiem. Varbūt grūti iedomāties, bet mēs esam dabiskajā mežu zonā un dabisko pļavu pie mums ir pavisam maz. Pārsvarā tagadējie lauki ir nolīsti meži, labvēlīgās augsnēs, tur kur bija muižu centri tas notika agrāk, nomaļākās vietās un sliktākās augsnēs vēlāk, pat 20gs. pirmajā pusē.
„Paldies līdumniekam, kas
gulēja papardēs būdā, odu,
dunduru sen nokostajam līdumniekam. Ka viņš ir
izbūvējis mums no
purviem Tālavu, Bandavu-
un vispār.”(Ziedonis)

 „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” kādreiz bija latvieša sapnis un daudzi to realizēja. Vieni izpērkot vecsaimniecības jau iekoptos laukos, citi ieejot mežā, vēl citi pateicoties 1921.gada (vai nekļūdos gadā? ) reformas ietvaros. Daudzi ieejot mežos un tos nolīžot, celmus burtiski ar rokām izplēšot.
„Manu puikiņ, viņam ir cirvis
rokā un bomis pār plecu, viņš
ir buldozers, manu puikiņ,
viņam ir 400 ZS jauda un
jāizgāž 10 ha meža, un jāsēj mieži…”(Ziedonis)

Ir grūti aptvert to darbu kas tika ieguldīts un katra zemes pēda ir burtiski slacīta ar sviedriem,lai cik arī tas patētiski skan, jo vienīgais palīgs dažreiz bija zirgs. Arī mūsmājās ir lauks, kuru sauc par Plēsumlauku un no nostāstiem zinu, ka mans vectēvs savā jaunībā, pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās, trīsdesmito gadu sākumā vēl no mežiem taisīja laukus. Mēs bijām muižas mežsarga mājas, mežu vidū, bet 19.gs beigās parādījās arī tuvāki kaimiņi, piemēram „Asari” (apm. 1 km no mūsmājām). „Asaru” saimnieks ļoti gribējis savu zemi un baronam esot bijusi tā jādod. Tad nu barons teicis, ja jau tik ļoti gribi, tad ej arī un iedevis zemi tālākajā ciema stūrī, meža vidū, slapjā vietā.

Interesanta ir vārdu „līdums”, „līst” etioloģija. Vai tāpēc, ka ļoti lēni iet uz priekšu, kā lienot? „Asaru”saimnieks naktīs sākumā esot gulējis mūsmājās, bet dienās līdis mežu un racis grāvjus. Daudz grāvju, tagad, ejot pa mežu, ik pa brīdim grāvis, ik pa brīdim akmeņu kaudze. No mājvietas arī palikusi tikai akmeņu kaudze. Laukos jau sen aug egles, skaisti bērzi, baravikas un gailenes. Tādu mežu, bijušo lauku ir Latvijā daudz. Mēris (senākos laikos), kari, izvešanas, kolektivizācija, meliorācija, urbanizācija, globalizācija, emigrācija un citas „ijas”.

„Asariem”kaimiņos bija „Vīnkalni” un „Dūciņi”. Kad „Vīnkalnu”un „Dūciņu” saimnieki esot strīdējušies par kāda  lauka robežām, mērnieks (laikam vieds vīrs bijis) teicis :”Ko jūs strīdas? Mežs te i bījs, mežs te būs”. Mērnieka pareģojums piepildījās. Ir daudz mežu, kur katrs kvadrātmetrs ir cerībām un litriem sviedru slacīts. Jo zeme kādreiz bija vērtība un sapnis. Ejot pa mežu, vismaz mūsu pusē, aizauguši grāvi ir bieži un tie nav grāvji mežu nosusināšanai, bet bijušās laukmalas.

Šajos laikos noteikti ir ekonomiski pamatoti tos laukus, kuri nav tik piemēroti lauksaimniecībai apmežot. Vai arī neapstrādāti tie aizaug paši, mežs atkaro savu teritoriju. Esam taču mežu, nevis stepju zonā. Mežu augsnes parasti ir nabadzīgas, lauki maziņi, pasaulē ir vietas, kur var iegūt gadā 3 ražas, kur degviela maksā 3x mazāk, kur strādnieks dienā saņem 3 dolārus u.t.t.

Un tomēr dažreiz paliek kaut kā savādi. Kā toreiz, kad skaistā maija pēcpusdienā, braucot no Kuldīgas paņēmu „brīvsoli”, izbraucu caur Ēdoli (man ir tāds netikums- dažreiz izbraukt pa mūsu skaistajām vietām, vienkārši tāpat, bez noteikta mērķa ar formālu atttaisnojumu sev, ka meklēju ganības, kur nolikt bites).

Vairākus kilometrus no Ēdoles ceļmalā ieraudzīju lauku ar bijušo mājvietu, kurš bija sagatavots meža stādīšanai. Skaista vieta, ir varbūt dažreiz slīkšņas, kur mežs vairāk iederas, bet šeit saulaina nora, kā piemērota, lai pļautu un zārdotu smaržīgu sienu vai audzētu kartupeļus, bet laukmalā ēnā pusdienlaikā atpūstos un padzertos skābputru. Pavasarī vakarpusē iziet laukā un paklausīties meža strazda svilpošanu. Vai dzeguzes kūkošanu.
“Sēta te bijusi. Nu ir
mežs. Skaisti bērzi. Dzeguze
kūko -vectēva sirds”

Un liekas nepareizi, ka šādā vietā tiek stādīts mežs, lai cik ekonomiski tas būtu pamatoti. Jo šī vieta ir zaudēta. Te būs mežs, lai arī skaists, tomēr šī ainaviskā vērtība būs zaudēta un iespējams uz visiem laikiem.

Te vēl viena bijušā mājvieta netālu no Zlēkām.

 ”„Dievs palīdz! Ko tu te mocies?”
„Esmu līdumnieks. Jākopj tīrumi”
„Kam tie tev vajadzīgi? Nomirsi tik un tā”
Smaidot celmlauzis norausa sviedrus no pieres : „Dzīvošu mūžīgi”
„Kā tu to iespēji”
„Celmu vietā es pats te laidīšu dziļas saknes. Tie, kas strādās pēc manis paaudžu paaudzēs nesīs siltu mirdzumu acīs. Tas būs no kūpošiem ugunskuriem, pie kuriem es sildīšos, no vakara debesīm, kurās lūkošos, no ezeru ūdeņiem, kuros nodzeršos”
(no K.Ulmaņa runas, fragments no A.Sprūdža darba „Mūžīgi dzīvotāji” )

Zeme bez arāja nevar. Un tauta arī. Jo vajag līdzsvaru.

„Zeme arāju pazīst. Tomskas guberņā
katordzniekam Jānim piedzima dēls.
Sveša zeme, bet arāju jūt, pievāca Jāņadēlu.
Laba zeme, labi ļaudis-ar un dzīvo
pārticībā.

Brazīlijā laimes meklētāju Miķeli ieraudzīja
džungļu zeme-brīnums, ne cilvēks. Visi
papagaiļi drīz parata: Miķel, Miķel! Mitčel. Mitčel!”

Pēc kara pasaulē aizklīdis vīrs iegāja Kanādas
gāršā, par mazu naudiņu nopirka gabalu
meža un nosauca māju-„Līdumnieki”.

Zemei ir savs griešanās ātrums. Un ir jābūt
pareizi smagam, lai pie tās noturētos.
Dzērājam ir milzīga amplitūda: no putna
viegluma līdz sagumuša mēsla smagumam.

Baletdejotājs nekad negrib krist
atpakaļ uz zemi. Un arī zaglis no zemes
rauj visu nost. Tikai arājs dzīvo
starp dzērvēm debesīs un sliekām trūdzemē:
nesabrūk un nekad nelido pa gaisu.

Arājs ir pludiņš virs līmeņa. Un uz
pludiņa vienmēr plīvo asna zaļais karodziņš.
Arājs ir līdzsvara zīme. Tur, kur
ir arājs, zeme nostājas horizontāli
un bērns var iet nepakrītot.

Arājs ir līmeņrāža burbulis, kas rāda, ka
līmenis ir pareizs, mēs esam līdzsvarā, varam
sākt celt- uz augšu.

Tur , kur ir arājs, zeme ir pareizi nostādīta.

Pēc tam jūs to varat mākslinieciski ekscentriski,
ekonomiski izdevīgi, politiski pašpareizi valstīt
un gāzelēt, industrializēt, intensificēt, klasificēt,
modificēt, neirotizēt, jūs to zināt-
nāks arājs un visu nolīdzsvaros, nolīmeņos,
nostādīs –atkal.
(I.Ziedonis)

Kādā no iepriekšējiem ierakstiem biju solījis sēņu bildes. Te ir no septembra. Sēņošana ir viena no manām mīļākajām nodarbēm jau no tās vasaras, kad iemācījos staigāt. Uzaugu mežos un ja var ticēt padomju laiku sēņošanas rokasgrāmatām, kurā aprakstīti labākie sēņošanas maršruti, tad Ugāles-Usmas mežu masīvs ir viena no izcilākajām sēņu vietām Latvijas PSR. Man grūti spriest, jo neesmu sēņojis citur Latvijā, bet sēnes mums ir. Šogad gan bišu dārzos dejojot, sēnēm neatlika laika. Augt arī tās sāka tikai rudens pusē un tomēr vieni reizi pāris stundas aizskrēju pa mīļākajām vietām. Silts rudens vakars un jau krēsloja. Šīs bildes ir no „Asaru” “laukiem”. Tāpēc arī iederas pie tēmas.

Medus baltie ziedi

Piektdiena, decembris 1st, 2006

Kas tad ir “baltie ziedi”, kā tie veidojas un vai tie ir labi?

Dabīgs bišu medus gandrīz visos gadījumos, atkarībā no medus šķirnes un temperatūras kristalizējas vai tautas valodā runājot, sacukurojas. Ir dažas medus šķirnes, kuras Latvijā neiegūst, piemēram akāciju medus, kurš ļoti ilgu laiku var nekristalizēties, no Latvijā ievāktā edus samērā lēni kristalizējas meža (izsvīduma) medus. Ļoti lēni „cukurojas” vai vispār “necukurojas” medus, kurš ir karsēts vai filtrēts, kā arī viltots medus.

Medu sastāv galvenokārt no ogļhidrātiem –glikozes un fruktozes (atkarībā no šķirnes katra ap 30-40%). Ļoti nedaudz ir citi cukura savienojumi –maltoze, saharoze un citi. Kristālus veido tieši glikoze, tāpēc medus, kurā glikozes ir vairāk nekā fruktozes kristalizējas ātrāk. Fruktoze nekristalizējas un tā kā plēvīte apņem glikozes kristālus vai aizpilda telpu starp glikozes kristāliem. Glikozes kristāliem veidojoties uz medus trauka malas var veidoties mazas gaisa starptelpas, kurās „ieaugušie” glikozes kristāli, kuri izdalās no pārējās medus masas, optiski ir gaiši –izskatās balti. Tie tad arī ir „baltie ziedi”. To veidošanos pastiprinās, ja medus un iepildītā trauka temperatūras ir atšķirīgas, kā arī, ja kristalizācijas laikā medus glabājas telpā ar lielām temperatūras svārstībām.

Šeit arī atbilde uz jautājumiem. Kvalitatīvs medu kristalizējas un „baltie ziedi” var veidoties kristalizācijas procesā. Tā kā daļēja taisnība apgalvojumam par šāda medus augsto kvalitāti ir, bet tas nenozīmē, ka medus ,kurā „baltie ziedi” nav izveidojušies ir mazāk kvalitatīvs. Tāpēc domāju, ka šāds apgalvojums nav īsti korekts.

Vai tas ir labi? No kvalitātes viedokļa tātad problēmas nav un tas norāda, ka produkts ir dabīgs. Problēma ir apstāklī, ja pircējam rodas jautājumi, ja viņš uz šiem jautāiumiem nevar saņemt atbildes, vai arī viņš tām netic. Tādā gadījumā pircējs var aiziet uz neatgriešanos un biškopim, protams, šāda situācija nav pieņemama, tāpēc jādomā par to kā to novērst. Problēma ir arī tad, ja šie ziedi ir ļoti izteikti un tas ietekmē preces izskatu, padarot to vizuāli nepievilcīgu.

Viens paņēmiens ir izvairīties no „riska faktoriem” –medus uzglabāšana telpās ar lielām temperatūras svārstībām un medus iepildīšana traukā, kura temperatūra būtiski atšķiras no iepildāmā medus temperatūras. Otrs pasākumu komplekss –kontrolēta kristalizācija, ar „ierauga” (tas ir nevis raugs, bet jau sakristalizējies medus, kura uzdevums ir panākt šķidrajam medum tādas pašas konsistences, resp. kristāla režģa veidošanos) pievienošanu un maisīšanu. 

Kā jau runāju, „baltie ziedi” var tikt uzskatīti par vizuālu defektu. Ja tie nav vēlami, tad trauks ir jāatbrīvo no medus, jāsilda līdz kristāli izšķīst un jāļauj tam kristalizētos no jauna, ievērojot iepriekšminētos pasākumus. Sildot noteikti jāievēro, lai temperatūra nebūtu augstāka par 40C un lietot vislabāk Melitherm sildītāju, jo paaugstinātai temperatūrai uz īsu tiek pakļauts tikai tas medus, kurš ir tieša saskarē ar sildelementu. Lai arī ierīce maksā nedaudz vairāk par Ls 200.00 un pats atsildīšanas process ir ilgāks nek''a lietojot kvalitāti ne tik saudzējošas metodes, dravniekam, kuram rūp sava produkta kvalitāte, šāda aparāta iegāde noteikti atmaksāsies. Ir jau ne tikai “baltie ziedi”, bet arī pircēji, kuri pieprasa ziemas laikā šķidru medu un tad ir svarīgi, lai fermentu un vitamīnu zudums ir pēc iespējas mazs. Tomēr jāņem vērā, ka arī sildot līdz 40C un izmantojot pat Melitherm ir iespējami nelieli fermentu un vitamīnu, kā arī aromātisko vielu zudumi.

Nedaudz no personīgās pieredzes. Ja „baltie ziedi„ ir nedaudz, tad to drīzāk var uzskatīt par „odziņu”un ja rodas jautājumi, paskaidroju. Parasti, tas tiek akceptēts. Ja „baltie ziedi”ir daudz un to jau var uzskatīt par nopietnu  vizuālu defektu, kurš nekļūst par efektu, tad ar Melitherm atsildu vai arī apēdu ģimenes lokā.

Informācijas sagatavošanā pārsvarā izmantoti materiāli no Celles (Vācija) biškopības institūta.

Izmeklēju dažus medus burkas un traukus, kur “baltie ziedi” ir ļoti izteikti.

Šeit viennozīmīgi runa ir par temperatūras svārstībām, jo vairākām burkām, kuras tika uzglabātas klētī ir šāds “zīmējums”. Var redzēt, ka kristalizācijas procesā ir izveidojusies “gaisa kabata” burkas stūrī. Šo burciņu, diemžēl, bija jāizbrāķē, jo izskatās nepievilcīgi. Savukārt, iepriekšējie spainīši ir pat estētiski un interesanti, bet neraugoties uz to tiks pārdoti bez uzcenojuma Smile