Sen jau briedu kaut ko pa šo tēmu pateikt un pēdējās 2 piles ūdensglāzē tikko iepilēja.
Pirmā pēdējā pile- raksts 5.janvāra „Kurzemes vārdā” (biju Liepājā un esot rajonu centros vienmēr cenšos nopirkt vietējo avīzi), raksts pa puslapu ”Biteniekos aug protests un bažas”.
Citēju: „Vakar „Kurzemes Vārda” redakcijā ieradies Nīcas pagasta dravnieks Kārlis Rudēvics. Viņš izteica neapmierinātību un satraukumu, kas esot pārņēmis daudzus rajona biteniekus, uzzinot no masu informācijas līdzekļiem par nodomiem likvidēt valstī cukura ražošanas nozari. „To nedrīkst pieļaut, jo ir jāsaprot, ka tādējādi tiek cirstas visas Latvijas lauksaimniecības saknes” teica bitenieks, piebilstot, ka tāds ir ne tikai viņa, bet arī vairāku citu kolēģu viedoklis”
Tālāk tiek runāts postu kas būs, par lauksaimniecības sakņu ciršanu, prognozētas problēmas arī biškopībā, minēti absurdi skaitļi –invertēts cukura sīrups bišu ziemas piebarošanai maksājot Ls 1.20/kg (īstenībā Ls 0.85), bet medus tikai Ls 0.80/kg (ja pat tādu cenu tiek iepirkts/pārdots medus, tad jāprasa, kas tas par medu un kas tas par pārdevēju!).
Otrā pēdējā pile -LNT ziņas šovakar. Sižetā intervēts Bauskas rajona zemnieks, kura visbiežāk minētais vārds intervijā bija „murgs”. Kombains jānododot metāllūžņos vai jāpārdodot sliktajiem baltkrieviem u.t.t.
Dimants (žurnālists) varen skaļi piebalsoja. Visur cukuru ražošot, Lietuvā, Dānijā ražošot, Vācijā, Zviedrijā, Francijā arī, tikai mēs latvieši-nabadziņi atkal esam apcelti un apčakarēti, piespiesti atteikties vai savas muļķības dēļ atteikušies no ražošanas. Protams, ne vārda par igauņiem (viņiem cukura ražošanas nav), tas nebūtu valdošās melodijas tonī un tad būtu jāuzdod jautājums: „Vai mums cukura ražošana vispār ir vajadzīga?”
Rodas iespaids, ka pēc cukura ražošanas pārtraukšanas zemnieki nomirs badā, tehnika momentā sarūsēs, bet cukurbiešu lauku vietā izveidosies krāteri, kurā arī ūdens nekrāsies un tāpēc pat zivis audzēt nevarēs.
Manuprāt, pie pašreizējās informatīvās situācijas šajā jautājumā galvenokārt vainojami 3 faktori.
Pirmais –cukurbiešu audzēšana ir vispelnošākā lauksaimniecības nozare ar garantētu noietu (kvotu) un garantēti augstu cenu (šo cenu veido sabiedrības maksājumi par cukuru, tāpēc tas ir 2-3x dārgāks nekā citur pasaulē). Eiropa pati neuzsāka šo procesu, jo cukura ražošanas lobijs tur vēsturiski ir ļoti spēcīgs un ne jau velti pirms dažiem desmitiem gadu nolobēja tik izdevīgu cukura politiku. ES cukura reforma ir PTO, Brazīlijas un citu valstu spiediena rezultāts. Jā kādam, kuram ir ļoti daudz kaut ko cenšas atņemt, tad nauda atradīsies, lai saceltu traci. Pie tam augsne ir labvēlīga –esam nonākuši pie otrā apstākļa, ko varētu saukt par „mentāli vēsturisku vērtību”.
Runa ir par 3 karotītēm, par kurām runāja Kārlis Ulmanis pēc Jēkabpils cukura fabrikas uzcelšanas, ka nu katra latviešu ģimene varēšot pie kafijas krūzes likt 3 karotītes, pa vienai no katras cukurfabrikas. Cukurfabrikas bija nacionālais lepnums. Vispār cukura ražošanas sākšana pagājušā gadsmita sākumā bija nozīmīgs notikums un simbolizēja dzīves līmeņa kāpumu. Bērnībā lasīju cara laika ģeogrāfijas mācību grāmatu un tajā bija rakstīts par kādu Polijas austrumu novadu, kurā „iedzīvotāji bija tik trūcīgi, ka vairums nevar atļauties lietot cukuru un uzturā lieto tikai medu” (bišu stropi tajā laikā bijā katrā lauku mājā).
Liekas paradoksāli, ka cukurs tiek vērtēts tika augstu, bet tik vērtīgs produkts kā medus tiek noniecināts, jo ir parasts uztura produkts jau simtiem un tūkstošiem gadu. Tā bija laika iezīme, bet vēsturiskā atmiņa ir ilga.
Trešais apstāklis- žurnālistiem ir patīkami rakstīt par šādu tēmu, jo viegli ir kaisīt sev un tautai pelnus uz galvas, gauzties, ka mūs apbižo un apbižotos arī tālu nav jāmeklē. Ja vēl PR vējiņš vējdzirnaviņu spārniem uzpūš.
Tātad jautājums vai mums cukura ražošana ir vajadzīga? Tā nav labība (maize), tie nav āboli vai ogas, kurus tik aromātiskus un maz ķimizētus no dienvidiem neievest, tās nav bites, kuras apputeksnē gan kultūraugus gan savvaļas augus un kuras vāc vērtīgāku medu nekā dienvidu zemēs, tās nav govis, kuras palīdz kopt ainavu (lopbarība) un nodrošina ar kvalitatīviem piena produktiem, tā nav nozare, kura nodrošina daudzus laukos dzīvojošos ar darbu un iztiku, kā arī dod ainavisko vērtību. Latvijā ražots cukurs ir tāds pats kā Vācijā, Itālijā vai Dānijā ražots- industriāls un, atvainojiet, ar mazu vērtību (tas nenozīmē nederīgs) produkts, kura ražošanai Latvijā (tāpat kā Igaunijā) nav pamatojuma. Cukura ražošana, pretstatā iepriekš minētājām un vēl daudzām citām, atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz vidi. Es nerunāju tikai par sadranķēto Lielupi, kur problēma vislabāk bija redzama pagājušā gada siltajā, nokrišņiem nabadzīgajā rudenī, kad masveidā gāja bojā zivis un vēži un upe lejtecē no Jelgavas bija daļēji mirusi.
Cukurbietes ir intensīva un augsni noplicinoša kultūra, ar lielu pesticīdu un minerālmēslu pielietojumu.
Cukurbietes samazina augsnē organisko vielu, samazina tā auglību (augsnes auglība ir nacionālā bagātība).
Cukurbietes novāc vēlu rudenī, lai pēc iespējas vairāk saknēs uzkrātos cukurs, bet šajā laikā Latvijā parasti ir mitruma pārpilnība un lauki slapji, smagā novākšanas tehnika blietē augsni un bojā tās struktūru.
Latvijā cukurbiešu audzēšanai ir sliktāki apstākļi nekā zemēs, kur vasaras ir siltākas un augsnēs organiskās vielas saturs lielāks, bites neizaug tik lielas un saldas.
Tad kāpēc mums ir vajadzīga cukura ražošana un dārgs cukurs? Atbildes nav!
Izņemot to, ka cukurbiešu audzētāji vairs nevarēs tos audzēt un cukura fabrikās strādnieki paliks bez darba. Tāpēc arī ir paredzēta nauda-kompensācija gan fabrikām, gan cukurbiešu audzētājiem. Pie pašreizējās darbaspēka situācijas Latvijā, bezdarbs šiem cilvēkiem nedraud, pie tam finansētās restrukturizācijas rezultātā radīsies jaunas darba vietas.
Zemnieki lai audzē sabiedrībai izdevīgākas kultūras- rapsi (lai ielās vairāk brauc dīzeļi un smaržo pēc ceptām pankūkām) un labību. Ar to nevar nopelnīt tik lielu naudu kā ar cukurbietēm, bet var labi pelnīt. Pie tam atbalsts arī ir paredzēts, kaut arī saprotams, ka ir sāpīgi, ka vista, kura dēja zelta olas, sāks tās dēt no mazāk vērtīga metāla. Šeit ir gadījums, kad sabiedrības interesēm jāprevalē.
Vienīgā tehnika, ko zemnieki nevarēs izmantot citā ražošanā ir cukurbiešu kombaini, jo tā ir specializēta tehnika. Šeit tad asociācijai un varbūt arī ministrija jānāk talkā un jautājums jārisina, lai šos kombainus pārdotu- vienalga vai uz Baltkrieviju, Ukrainu, Lietuvu vai Papua Jaungvineju.
Par biškopjiem būtu vismazāk jāuztraucas. Tieši pretēji, līdzšinējā ES cukura politika kavēja nozares izaugsmi, jo cukurs sastāda būtisku izmaksu daļu (ziemas piebarošanā uz vienu saimi tiek izlietoti apmēram 15-20 kg cukura). Būs jāpiestrādā vairāk pie kontroles (šeit jāiesaistās biškopības biedrībai) , lai piebarošanai biškopji iepirktu kvalitatīvu cukuru un saimes neietu ziemā bojā, bet cukura cenai jābūt zemākai un tāda tā būs, ja vien nenotiek cukura ražotāju karteļa vienošanās. Arī monopola uzraudzības komitejai būs darbs
Domāju, ka cukura reforma Latvijai ir izdevīga, lai arī politiskajā līmenī neviens šādus apgalvojumus neizteiks spēcīgā cukurbiešu lobija un valdošā nosakaņojuma tautā dēļ, kurš pēdējos mēnešos tiek uzkurināts. Cukuram ir jāpaliek lētākam, bet Vairai Vīķei Freibergai ir jāpasaka, lai katrs latvietis liek kafijas vai tējas krūzes 3 karotītes ar medu –par tautu, par zemi un par valsti.
