Dravnieka dienasgrāmata

“Visu veco, ciktāl tas ir pelnījis, mums ir jāmīl, bet jādzīvo mums ir ar jauno.”
(Teodors Fontēns, 1819-1898 )

Mīļie medus, bišu un mani draugi!
Turpmāk dravnieka dienagrāmatas ieraksti tiks veikti citā burtnīcā un tā glabāsies šeit -

www.dravnieks.lv
(pāradresēts uz www.dravnieks.wordpress.com)

Laipni aicināti!

Ainars

Ienesums pēdējās nedēļās ir vājš. Daba kompensē- pagājušās vasaras rekordienesums, bagātīgais šīgada pavasara ienesums. Cik tad var! Mērenība ir tikums.
Tomēr klusu ceru, ka šogad būs virši, 2 gadus nav bijuši un tas jau ir retums. Meža avenes gāja secen, lai arī laiks bija labs, aveņu platības milzīgas, tomēr ienesums bija vājš. Acīmredzot par sausu un avenes vāji medoja. Nevarētu teikt, ka nemaz, bet tas medus būs vienā spainī ar pavasara medu.
Tomēr- kas gan var būt labāks par polifloro medu- desmitiem dažādu ziedu sajaukums!
No otras puses, aveņu medus ir ļoti iemīļots medusēdāju vidū un žēl, ka šogad tā nebūs. Bet tas jau ir tas kaifs! Katru gadu medus ir citāds, cita ziedu, garšas un smaržu kombinācija. Nu nevar bitēm teikt : „Meitenes, ir pasūtījums un šonedēļ lidojam tikai uz ābelēm, bet pienenes, ievas un pļavu puķes neaiztiekam”  Nevar kā rūpnīcā, ievadīt programmā receptūru un aiziet! Vai kā vistu firmā, kur nabadzītes saspiestas telpā, kuras izmērs daudz neatšķiras no pašas vistas tilpuma, tiek piebarotas ar , piemēram, omega taukskābes saturošu barību, lai iegūtu konkrētu produktu.

Medus ir unikāls, katrā ienesumā, katru gadu citāds. Arī tagad –pavasara-vasaras sākuma medu sviežot, pa novietnēm ir atšķirības, lai arī dažas novietnes dažas šķir tikai pāris kilometri. Kopējā iezīme šim gadam- medus ir tumšāks kā parasti pavasara medus.

Dienas jautājums! Kur bites dzīvo? Atbilde noteikti skan –stropos, koku dobumos. Jā, pat skursteņos un māju sienās. Izrādās, ka bites dzīvo arī benzīna bākās!

Piektdien zvanīja kaimiņš (paskaidrojums pilsētniekiem –Ziemeļkurzemē, tie, kuri dzīvo ap 5 km rādiusā ir tuvākie kaimiņi), ka esot atvedis mājās piekabi ar spietu benzīna bākā.
Īsti nesapratu, ko viņš ar to domāja, pa ceļam uz vienu  novietni sestdienas rītā iebraucu uzmest aci. Tiešām! Pamestā benzīna bākā (neesot lietota, kopš 80-to gadu beigām) iemetusies saime un savilkusi pat šūnas. Te nav variantu, saime ziemā aizies bojā. Tas liecina, gan par bišu lielo pielāgošanās spēju, gan izmisumu, jo nav atradušās piemērotākas vietas. Laikam pamesti stropi un mežā dobumaini koki kļuvuši mazāk. Viens spiets tajās mājās ieviesies arī pārvietojamā vagoniņa sienā.
Nebiju paņēmis līdzi fotoaparātu, bet fotografējot ar telefonu (2 megapikseļi) internetam bilde pietiekami kvalitatīva arī pēc samazināšanas.

Piebraucot pie novietnes, ievēroju, ka no viena stropa izlido daudzas bites. Spiets! Šajā gadījumā biju pats pie vainas, saime bija neliela, uzliku tikai 2 medustelpas un mēnesi nebija būts. Medustelpas pienestas un saime kokos. Spiets ielaidās nelielā eglē un viegli varēju savākt. Arī fotografēts ar mobilo telefonu (samazināts apm. 3x)

Par Sumpurņu ciemu.
Rutku Tēvam (Arvedam Mihelsonam) bija kādreiz populārs romāns „Sumpurņu ciems” un tā darbība norisinās Piltenē un Ugāles vērī, kur latviešu brīvzemnieki dziļos mežos nodibināja apmetni. Jau tad tas bija attāls nostūris, tuvāk gan Ugālei, bet izsenis Piltenes bīskapijas pakļautībā. Šī vieta ir Rāpati, kādreiz neliels ciems, ar brašiem saimniekiem un ap 70 viensētām. Tagad vairums lauku vietā plešas mežs un palikušas vien pāris mājas. Šī ir laba vieta bitēm, sevišķi pavasarī, jo mežā aug daudz lazdas, ir daudzas mitraines ar kārkliem, ievām, krūkļiem. Arī meža aveņu plantācijas. Virši gan vairāk sākas uz Zlēku pusi. Pagājušās nedēļas nogalē izsviedu medu un to var saukt par „Pavasara- vasaras sākuma ziedu medus no Sumpurņu ciema mežiem un pļavām”
Bilde no Sumpurņu ciema bitēm un puķēm raksta titullapā.