Dravnieka dienasgrāmata

Vērtības mainās. Vēl pavisam nesen zeme bija milzīgā vērtē.
Es nerunāju par zemes gabaliem Jūrmalā vai Pierīgas pļavās, bet to kur aug rudzi, kurus vēlāk var cept rupjmaizē vai zāle, no kuras iegūtais smaržīgais siens ziemā dod smaržīgu pienu.
Zeme bija latviešu zemnieka sapnis gadsmitiem. Varbūt grūti iedomāties, bet mēs esam dabiskajā mežu zonā un dabisko pļavu pie mums ir pavisam maz. Pārsvarā tagadējie lauki ir nolīsti meži, labvēlīgās augsnēs, tur kur bija muižu centri tas notika agrāk, nomaļākās vietās un sliktākās augsnēs vēlāk, pat 20gs. pirmajā pusē.
„Paldies līdumniekam, kas
gulēja papardēs būdā, odu,
dunduru sen nokostajam līdumniekam. Ka viņš ir
izbūvējis mums no
purviem Tālavu, Bandavu-
un vispār.”(Ziedonis)

 „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” kādreiz bija latvieša sapnis un daudzi to realizēja. Vieni izpērkot vecsaimniecības jau iekoptos laukos, citi ieejot mežā, vēl citi pateicoties 1921.gada (vai nekļūdos gadā? ) reformas ietvaros. Daudzi ieejot mežos un tos nolīžot, celmus burtiski ar rokām izplēšot.
„Manu puikiņ, viņam ir cirvis
rokā un bomis pār plecu, viņš
ir buldozers, manu puikiņ,
viņam ir 400 ZS jauda un
jāizgāž 10 ha meža, un jāsēj mieži…”(Ziedonis)

Ir grūti aptvert to darbu kas tika ieguldīts un katra zemes pēda ir burtiski slacīta ar sviedriem,lai cik arī tas patētiski skan, jo vienīgais palīgs dažreiz bija zirgs. Arī mūsmājās ir lauks, kuru sauc par Plēsumlauku un no nostāstiem zinu, ka mans vectēvs savā jaunībā, pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās, trīsdesmito gadu sākumā vēl no mežiem taisīja laukus. Mēs bijām muižas mežsarga mājas, mežu vidū, bet 19.gs beigās parādījās arī tuvāki kaimiņi, piemēram „Asari” (apm. 1 km no mūsmājām). „Asaru” saimnieks ļoti gribējis savu zemi un baronam esot bijusi tā jādod. Tad nu barons teicis, ja jau tik ļoti gribi, tad ej arī un iedevis zemi tālākajā ciema stūrī, meža vidū, slapjā vietā.

Interesanta ir vārdu „līdums”, „līst” etioloģija. Vai tāpēc, ka ļoti lēni iet uz priekšu, kā lienot? „Asaru”saimnieks naktīs sākumā esot gulējis mūsmājās, bet dienās līdis mežu un racis grāvjus. Daudz grāvju, tagad, ejot pa mežu, ik pa brīdim grāvis, ik pa brīdim akmeņu kaudze. No mājvietas arī palikusi tikai akmeņu kaudze. Laukos jau sen aug egles, skaisti bērzi, baravikas un gailenes. Tādu mežu, bijušo lauku ir Latvijā daudz. Mēris (senākos laikos), kari, izvešanas, kolektivizācija, meliorācija, urbanizācija, globalizācija, emigrācija un citas „ijas”.

„Asariem”kaimiņos bija „Vīnkalni” un „Dūciņi”. Kad „Vīnkalnu”un „Dūciņu” saimnieki esot strīdējušies par kāda  lauka robežām, mērnieks (laikam vieds vīrs bijis) teicis :”Ko jūs strīdas? Mežs te i bījs, mežs te būs”. Mērnieka pareģojums piepildījās. Ir daudz mežu, kur katrs kvadrātmetrs ir cerībām un litriem sviedru slacīts. Jo zeme kādreiz bija vērtība un sapnis. Ejot pa mežu, vismaz mūsu pusē, aizauguši grāvi ir bieži un tie nav grāvji mežu nosusināšanai, bet bijušās laukmalas.

Šajos laikos noteikti ir ekonomiski pamatoti tos laukus, kuri nav tik piemēroti lauksaimniecībai apmežot. Vai arī neapstrādāti tie aizaug paši, mežs atkaro savu teritoriju. Esam taču mežu, nevis stepju zonā. Mežu augsnes parasti ir nabadzīgas, lauki maziņi, pasaulē ir vietas, kur var iegūt gadā 3 ražas, kur degviela maksā 3x mazāk, kur strādnieks dienā saņem 3 dolārus u.t.t.

Un tomēr dažreiz paliek kaut kā savādi. Kā toreiz, kad skaistā maija pēcpusdienā, braucot no Kuldīgas paņēmu „brīvsoli”, izbraucu caur Ēdoli (man ir tāds netikums- dažreiz izbraukt pa mūsu skaistajām vietām, vienkārši tāpat, bez noteikta mērķa ar formālu atttaisnojumu sev, ka meklēju ganības, kur nolikt bites).

Un liekas nepareizi, ka šādā vietā tiek stādīts mežs, lai cik ekonomiski tas būtu pamatoti. Jo šī vieta ir zaudēta. Te būs mežs, lai arī skaists, tomēr šī ainaviskā vērtība būs zaudēta un iespējams uz visiem laikiem.

Te vēl viena bijušā mājvieta netālu no Zlēkām.

 ”„Dievs palīdz! Ko tu te mocies?”
„Esmu līdumnieks. Jākopj tīrumi”
„Kam tie tev vajadzīgi? Nomirsi tik un tā”
Smaidot celmlauzis norausa sviedrus no pieres : „Dzīvošu mūžīgi”
„Kā tu to iespēji”
„Celmu vietā es pats te laidīšu dziļas saknes. Tie, kas strādās pēc manis paaudžu paaudzēs nesīs siltu mirdzumu acīs. Tas būs no kūpošiem ugunskuriem, pie kuriem es sildīšos, no vakara debesīm, kurās lūkošos, no ezeru ūdeņiem, kuros nodzeršos”
(no K.Ulmaņa runas, fragments no A.Sprūdža darba „Mūžīgi dzīvotāji” )

Zeme bez arāja nevar. Un tauta arī. Jo vajag līdzsvaru.

„Zeme arāju pazīst. Tomskas guberņā
katordzniekam Jānim piedzima dēls.
Sveša zeme, bet arāju jūt, pievāca Jāņadēlu.
Laba zeme, labi ļaudis-ar un dzīvo
pārticībā.

Kāpēc gan dienas ierakstam vienmēr jāsākas ar dienas citātu? Kādreiz tas nevar ar citātu beigties?. Pārmaiņu pēc.

Sestdien vēl bija oktobra beigām neraksturīgi plusi un rudens vētrām raksturīgs pūtiens. Lai arī brāzmas mums mežu vidū nesasniedza pa radio skandētos ātrumus, tomēr cepure būtu jāuzmana, ja vien to nēsātu. Dienasvidū pāri laukam laidās prom sudrabaini gulbji. Kādu brīdi bars sastinga gaisā, laikam vēja pūsma augšā bija krietna un vadošo putnu nomainīt pārāk daudz brīvprātīgo laikam nepieteicās. Ilgi gan tas nevilkās, kāsis sakārtojās un aizlaidās tālāk, kā teikts vienā no gulbju likumiem :”Pārceļošanas laikā laiks ir nauda”… vai kaut kā tamlīdzīgi.

Bet sniegs nāk. Šajā sakarā arī dienas citāts no Imanta Ziedoņa. Tautas ticējumi darbojas

“Drīz upēm skaidru ledu acīs liks
Kad gulbji aizlaižas
Tad trešā dienā snigs.

Bet grūtākās mums būs šīs dienas trīs
Bez sniega
Un bez gulbjiem debesīs”

“Brīnumi….Kurš gan negrib tos redzēt? Taču neba tie jāsauc tieši tā-tai daudz apsološajā vārdā. Bez tāda liela apsolījuma, kāds ir vārdā “brīnums”, to var saukt arī par ieraudzīšanas priekiem, par priekiem ieraudzīt. Pārsteidzošais ir ne tas, ko redzi, bet tas ko ieraugi. Redzēju un…pazuda. Ieraudzīju un …palika. Pielipa. Neatstājas vairs. Neaizmirstas. (I.Ziedonis grāmatā “No patikšanas uz patikšanu”  )

Šeit ir viena patikšana no septembra vidus. Skaista saulaina atvasaras diena, tāpēc arī taurene (kaut kā neticas, ka tas ir tauriņš ) tika pie tik skaista vārda- Atvasara Patikšana (skan diezgan indiski)

Atāls ir zaļš kā atāls,

Rudzi ir pelēki rudzi,-

Tieši tik daudz, cik man vajag.

(Imants Ziedonis)

Ziedoniski trāpīgi un lakoniski. Tieši tik precīzi, cik vajag. Latviskā pieticībā (starp draugiem cieņā J ) Kāpēc pieticībai tiek karināta negatīvisma birka, tā taču ir daudzām labām lietām- kas par daudz, tas par skādi? Globalizācijas laikmetam ir savas vērtības un ideāli. Globalizācija un pieticība- nesader kopāJ. Pieticība noteikti nav ekonomikas un evolūcijas dzinējspēks. Un vai vispār Pieticība ir māsa Pietiek? Varbūt trešās pakāpes māsīca. Varbūt jārunā par Negausību un tā nu gan ir māsa Nepietiek. Ko par to teiktu mārketinga speciālisti? Bankas un līzinga kompānijas? Kas var būt sliktāk par to –tieši tik daudz, cik vajag?:) Bez prezervatīviem (konservantiem), aromatizatoriem „identiskiem naturālajiem”, krāsvielām un garšas pastiprinātājiem. Runa nav tikai pārtikas produktiemJ Kaut gan…… to, ar ko mūs baro avīzes, TV un radio sauc arī par garīgo barību. Vai siles nebūtu lētāk taisīt Ķīnā? Vai televizori nav siles? Tad jau taisa. Pašu barību gan lētāk, ērtāk un drošāk gatavot citur. Recepšu izgatavotāji gan nav lasījuši Ziedoni. Un nevajag, tas tikai traucētu darbā.

Vai pieticība/pietiek nav radniecīga pilnībai? Vai dabiskums nav pārāks par kiču? Vai bagāts ir tas, kuram ir daudz, vai kuram pietiek? Vai retoriski jautājumi ir vairāk jautājumi vai atbildes?

Apstāties no skrējiena un ieraudzīt cik zaļš ir atāls un pelēki rudzi. Un secināt, ka tas ir tieši tik daudz, cik vajag. Gandrīz kā vēlējums un laimes formula.

Starp citu, visgaršīgāko dzidro ( „Baltais dzidrais” ) ābolu esmu ēdis kādā vēlā augusta vakarā. Ņoķerts kritienā (ābols J ) , tieši tik sulīgs, salds un skābs, cik vajag. Ne smakas no pieticības….