Dravnieka dienasgrāmata

“Visu veco, ciktāl tas ir pelnījis, mums ir jāmīl, bet jādzīvo mums ir ar jauno.”
(Teodors Fontēns, 1819-1898 )

Mīļie medus, bišu un mani draugi!
Turpmāk dravnieka dienagrāmatas ieraksti tiks veikti citā burtnīcā un tā glabāsies šeit -

www.dravnieks.lv
(pāradresēts uz www.dravnieks.wordpress.com)

Laipni aicināti!

Ainars

Ienesums pēdējās nedēļās ir vājš. Daba kompensē- pagājušās vasaras rekordienesums, bagātīgais šīgada pavasara ienesums. Cik tad var! Mērenība ir tikums.
Tomēr klusu ceru, ka šogad būs virši, 2 gadus nav bijuši un tas jau ir retums. Meža avenes gāja secen, lai arī laiks bija labs, aveņu platības milzīgas, tomēr ienesums bija vājš. Acīmredzot par sausu un avenes vāji medoja. Nevarētu teikt, ka nemaz, bet tas medus būs vienā spainī ar pavasara medu.
Tomēr- kas gan var būt labāks par polifloro medu- desmitiem dažādu ziedu sajaukums!
No otras puses, aveņu medus ir ļoti iemīļots medusēdāju vidū un žēl, ka šogad tā nebūs. Bet tas jau ir tas kaifs! Katru gadu medus ir citāds, cita ziedu, garšas un smaržu kombinācija. Nu nevar bitēm teikt : „Meitenes, ir pasūtījums un šonedēļ lidojam tikai uz ābelēm, bet pienenes, ievas un pļavu puķes neaiztiekam”  Nevar kā rūpnīcā, ievadīt programmā receptūru un aiziet! Vai kā vistu firmā, kur nabadzītes saspiestas telpā, kuras izmērs daudz neatšķiras no pašas vistas tilpuma, tiek piebarotas ar , piemēram, omega taukskābes saturošu barību, lai iegūtu konkrētu produktu.

Medus ir unikāls, katrā ienesumā, katru gadu citāds. Arī tagad –pavasara-vasaras sākuma medu sviežot, pa novietnēm ir atšķirības, lai arī dažas novietnes dažas šķir tikai pāris kilometri. Kopējā iezīme šim gadam- medus ir tumšāks kā parasti pavasara medus.

Dienas jautājums! Kur bites dzīvo? Atbilde noteikti skan –stropos, koku dobumos. Jā, pat skursteņos un māju sienās. Izrādās, ka bites dzīvo arī benzīna bākās!

Piektdien zvanīja kaimiņš (paskaidrojums pilsētniekiem –Ziemeļkurzemē, tie, kuri dzīvo ap 5 km rādiusā ir tuvākie kaimiņi), ka esot atvedis mājās piekabi ar spietu benzīna bākā.
Īsti nesapratu, ko viņš ar to domāja, pa ceļam uz vienu  novietni sestdienas rītā iebraucu uzmest aci. Tiešām! Pamestā benzīna bākā (neesot lietota, kopš 80-to gadu beigām) iemetusies saime un savilkusi pat šūnas. Te nav variantu, saime ziemā aizies bojā. Tas liecina, gan par bišu lielo pielāgošanās spēju, gan izmisumu, jo nav atradušās piemērotākas vietas. Laikam pamesti stropi un mežā dobumaini koki kļuvuši mazāk. Viens spiets tajās mājās ieviesies arī pārvietojamā vagoniņa sienā.
Nebiju paņēmis līdzi fotoaparātu, bet fotografējot ar telefonu (2 megapikseļi) internetam bilde pietiekami kvalitatīva arī pēc samazināšanas.

Piebraucot pie novietnes, ievēroju, ka no viena stropa izlido daudzas bites. Spiets! Šajā gadījumā biju pats pie vainas, saime bija neliela, uzliku tikai 2 medustelpas un mēnesi nebija būts. Medustelpas pienestas un saime kokos. Spiets ielaidās nelielā eglē un viegli varēju savākt. Arī fotografēts ar mobilo telefonu (samazināts apm. 3x)

Par Sumpurņu ciemu.
Rutku Tēvam (Arvedam Mihelsonam) bija kādreiz populārs romāns „Sumpurņu ciems” un tā darbība norisinās Piltenē un Ugāles vērī, kur latviešu brīvzemnieki dziļos mežos nodibināja apmetni. Jau tad tas bija attāls nostūris, tuvāk gan Ugālei, bet izsenis Piltenes bīskapijas pakļautībā. Šī vieta ir Rāpati, kādreiz neliels ciems, ar brašiem saimniekiem un ap 70 viensētām. Tagad vairums lauku vietā plešas mežs un palikušas vien pāris mājas. Šī ir laba vieta bitēm, sevišķi pavasarī, jo mežā aug daudz lazdas, ir daudzas mitraines ar kārkliem, ievām, krūkļiem. Arī meža aveņu plantācijas. Virši gan vairāk sākas uz Zlēku pusi. Pagājušās nedēļas nogalē izsviedu medu un to var saukt par „Pavasara- vasaras sākuma ziedu medus no Sumpurņu ciema mežiem un pļavām”
Bilde no Sumpurņu ciema bitēm un puķēm raksta titullapā.

Par rapsi tiešām tiek lauzti šķēpi. Man šajā jautājumā nav praktiskas pieredzes (pagājušā gada mēģinājumu var neskaitīt), tomēr esmu par šo tēmu diezgan daudz lasījis un uzklausījis dažādus viedokļus. Tāpēc savs viedoklis ir.
Domāju, ka rapsis ir vairāk iespēja nekā drauds, tas ir labs nektāraugs, kurš nodrošina augstas ražas, pie tam šis ienesums ir relatīvi stabils un labai rapšu medus ražai pietiek ar nedaudzām labām ienesuma dienām. Rapša platības pieaugs, jo šīs kultūras audzēšana tiek atbalstīta Eiropas enerģētiskās politikas ietvaros, dravniekiem ar to jārēķinās un jāprot izmantot. Ja nektārs dabā ir, tas ir jāpaņem!

Tikko atbraukušas, bet jau čakli metas ziedos

Pastāv 2 veidi kā izmantot rapšu ienesumu -medus ražošanai un vājāko saimju attīstībai, lai sagatavotu vēlākam ienesumam. Rapsis ļoti stimulē saimju attīstību, saime ienes daudz putekšņu. Vasaras rapsim nektāra ir mazāk, bet tas ir bagātīgs putekšņu avots un to var izmantot atdaleņu nostiprināšanai jūlijā. Protams, ka arī medus ir, net ievērojami mazāk kā no ziemas rapša. Mēģināšu uzskaitīt rapšu priekšrocības un trūkumus.

Priekšrocības
1. Labs nektāraugs
2. Labs putekšņu avots, stimulē saimju attīstību
3. Stabils ienesums
4. Lielas platības

Trūkumi
1. Ķīmijas lietošana (imidakloprīdu saturošas kodnes kaitē bitēm, nerunājot par miglošanu ziedēšanas laikā, kas ir aizliegta, bet esmu dzirdējis, ka dažkārt to dara)
2. Medus ātri kristalizējas -ja neuzspēj atņemt, pat šūnās un kā teica Henry no foruma, ja neuzspēsi rapsi laicīgi izsviest, tad iemācīsies to ienīst)
3. Medus nav iecienīts pircēju vidū, jo ātri kristalizējas un veido lielus kristālus. Vācu biškopības biedrības biedri izmanto zīmolu „Echter Deutscher Honig” (Īsts vācu medus) un pēc noteikumiem atļauts pārdot tikai krēmveida rapšu medu (aizliegts pārdot šķidru rapšu medu, jo tas ātri kristalizējas, veidojot lielus kristālus un ,protams, dabiski kristalizējušos medu –tas nepatīk pircējiem un mazina lojalitāti zīmolam) Citām medus šķirnēm šādu ierobežojumu nav.
4. Spietošana. Saimju attīstībai ir arī mīnusi, rapsī saimes ātri var nonākt spietošanas nosakaņojumā, sevišķi, ja netiek laikus paplašināta ligzda.

Esmu dzirdējis, ka rapšos tiek saaudzētas lielas saimes un ja vēlāk nav ienesums, tās var aiziet bojā, jo medus šūnās ir sakristalizējies un bites aiziet bojā badā, jo nevar to izmantot. Varbūt ir bijusi kāda apstākļu sakritība, bet īsti ticēt negribas. Nesen lasīju par doktora Lībiga (Liebig) pētījumu Vācijā, kur aizpagājušajā ziemās saimes pārziemināja uz tīra saulespuķu medus, kuram īpašības ir tādas pašas kā rapsim- tas šūnās kristalizējas. Vairākus gadus iepriekš šādi izmēģinājumi veikti ar rapšu medu un abos gadījumos saimes labi pārziemojušas!

Medus šūnās bija kristalizējies , bet kamola robežās bites medu atsildījušas un padarījušas šķidru. Vai tas tiešām tā ir un vai tas ir spēkā arī Latvijas apstākļos? Vēlētos pāris saimes izmēģināt- ielikt pārziemošanai rapsi. Varbūt kādam ir pieredze?

Poternciāls drauds ir ģenētiski modificētā rapša audzēšana. Pagaidām tā vēl nav problēma, bet noteikti tas būs aktuāli un arī dravniekiem jādara viss, lai šo sērgu Latvijā neievazātu. Nesen tika skatīts likumprojekts par ģenētiski modificēto augu audzēšanu Latvijā, bet neesmu sekojis līdz, kas galu galā ir pieņemts. LBB noteikti šeit jāsaka savs vārds!

Katrā ziņā lobija šo augu audzēšanai un naudas lobēšanai noteikti netrūkst. Zaļo kustībai nav politiska ietekme. Nesen atkal izcēlās pseidozaļais nācijas gods un sirdsapziņa-murkšķa miega gulētājs Emsis. 4.maijā gadījās būt istabā brīdī , kad radio translēja Emša runu Saeimā, kur patētiskā aizkustinājumā tika pieminēta patēriņa sabiedrības radītais posts un Einšteina izteikums par bišu un cilvēces izmiršanu. Skaties 7.novembra ierakstu http://www.dravnieks.blogs.lv/lapa/2/ 
Emša runas rakstītājs nebija iedziļinājies, ka Alberts Einšteins šos vārdus nav teicis un to pēc viena amerikāņu zinātnieka pieprasījuma apstiprinājis arī Einštena bibliotēkas muzejs Izraēlā. Kāds amerikāņu biškopis gan asprātīgi piezīmēja, ka viņs tic, ka šo vārdu  teicis A. Einšteins. Nevis zinātnieks Alberts Einšteins, bet kāds amerikāņu biškopis A.Einšteins (piemēram, Als Einšteins) Pat ja runas autors to zināja, tad to var neņemt vērā. Tas ka Einšteins radīja relativitātes teoriju gan ir pierādīts un Emša runas „Einšteina citāts” par bitēm ir balta patiesība. Saskaņā ar relativitātes teoriju…

No emšiem pie ežiem. Šis tipiņš mudīgi tipināji pāri ceļam, kad vakarā braucu pie bitēm uz Rāpatiem. Tik mudīgi, ka man nedeva  iespēju viņu izglābt, nobremzējot, jo bija jau pārskrējis pāri ceļam. Sākumā sajūsma par par fotoseansu netika izrādīta.

Beigās tomēr uzvarēja ziņkārība.

Lai arī svētkos nevarot strādāt, tomēr noformulējot atpūtu kā noguruma avotu maiņu, svētdien iesaistīju visus firmas darbiniekus (tas ir sevi) slāpekļa minerālmēslu kaisīšanā augļu dārzā. Laiks nebija ideāls strādāšanai, jo brāzmains vējš un cīruļputenis mijās ar praktisku bezvēju un siltu sauli. Toties darāmajam darbam tas bija ļoti piemērots, jo amonija salpetris siltā laikā iztvaiko, bet uzsnigušais sniegs granulas vēlāk ieskaloja augsnē un mazajām ābelītēm būs vasarā ko ņammāt.

Interesanti bija ar cīruļiem, tikko sāka pūst vējš un apmācās, viņi nozuda, kā uzspīdēja saule, tā visas debesis skanēja. Šeit viens tāds saules mirklis, ar ērģeļbūves darbnīcas sarkanajiem jumtiem un tiem pieskaņoto automašīnu

Arī stārķi jau atlidojuši. Bagātīgi klāts vēl dabas galds gan nav.

Iespējams, ka šī ir pirmā jaunās GOOD YEAR radžotās riepas EXTREME bilde latvju internetā Tas arī bija īsā (~1.5 dienas) izbrauciena iemesls -iepazīties tuvāk ar jauno modeli (riepu) un izmēģināt to reālā darbībā uz ezera sniega un ledus.

Pasākums notika Stötenā, ap 300km no Oslo, Zviedrijā, bet pie pašas norvēģu robežas. Atšķirībā no dažām citām reizēm, šoreiz tiešām izdevās vairāk pabraukt un salīdzināt dažādas riepas.

Lai runā bildes!
Stöten-kalnu slēpošanas kūrorts, vasarā slēpošanu aizstāj golfs. Skarba ziemeļu daba, skaista ainava un garlaicīgi meži.

Slēpošanas trase vakarā

Löten ezers uz kura notika braucieni.

Testa auto ziemas riepas tiek nomainītas pret vasaras riepām.

Skaists ziemeļu saulriets

Sen jau briedu kaut ko pa šo tēmu pateikt un pēdējās 2 piles ūdensglāzē tikko iepilēja.
Pirmā pēdējā pile- raksts 5.janvāra „Kurzemes vārdā” (biju Liepājā un esot rajonu centros vienmēr cenšos nopirkt vietējo avīzi), raksts pa puslapu ”Biteniekos aug protests un bažas”.
Citēju:  „Vakar „Kurzemes Vārda” redakcijā ieradies Nīcas pagasta dravnieks Kārlis Rudēvics. Viņš izteica neapmierinātību un satraukumu, kas esot pārņēmis daudzus rajona biteniekus, uzzinot no masu informācijas līdzekļiem par nodomiem likvidēt valstī cukura ražošanas nozari. „To nedrīkst pieļaut, jo ir jāsaprot, ka tādējādi tiek cirstas visas Latvijas lauksaimniecības saknes” teica bitenieks, piebilstot, ka tāds ir ne tikai viņa, bet arī vairāku citu kolēģu viedoklis”
Tālāk tiek runāts postu kas būs, par lauksaimniecības sakņu ciršanu, prognozētas problēmas arī biškopībā, minēti absurdi skaitļi –invertēts cukura sīrups bišu ziemas piebarošanai maksājot Ls 1.20/kg (īstenībā Ls 0.85), bet medus tikai Ls 0.80/kg (ja pat tādu cenu tiek iepirkts/pārdots medus, tad jāprasa, kas tas par medu un kas tas par pārdevēju!).

Otrā pēdējā pile -LNT ziņas šovakar. Sižetā intervēts Bauskas rajona zemnieks, kura visbiežāk minētais vārds intervijā bija „murgs”. Kombains jānododot metāllūžņos vai jāpārdodot sliktajiem baltkrieviem u.t.t.
Dimants (žurnālists) varen skaļi piebalsoja. Visur cukuru ražošot, Lietuvā, Dānijā ražošot, Vācijā, Zviedrijā, Francijā arī, tikai mēs latvieši-nabadziņi atkal esam apcelti un apčakarēti, piespiesti atteikties vai savas muļķības dēļ atteikušies no ražošanas. Protams, ne vārda par igauņiem (viņiem cukura ražošanas nav), tas nebūtu valdošās melodijas tonī un tad būtu jāuzdod jautājums: „Vai mums cukura ražošana vispār ir vajadzīga?”
Rodas iespaids, ka pēc cukura ražošanas pārtraukšanas zemnieki nomirs badā, tehnika momentā sarūsēs, bet cukurbiešu lauku vietā izveidosies krāteri, kurā arī ūdens nekrāsies un tāpēc pat zivis audzēt nevarēs.

Manuprāt, pie pašreizējās  informatīvās situācijas šajā jautājumā galvenokārt vainojami 3 faktori.
Pirmais –cukurbiešu audzēšana ir vispelnošākā lauksaimniecības nozare ar garantētu noietu (kvotu) un garantēti augstu cenu (šo cenu veido sabiedrības maksājumi par cukuru, tāpēc tas ir 2-3x dārgāks nekā citur pasaulē). Eiropa pati neuzsāka šo procesu, jo cukura ražošanas lobijs tur vēsturiski ir ļoti spēcīgs un ne jau velti pirms dažiem desmitiem gadu nolobēja tik izdevīgu cukura politiku. ES cukura reforma ir PTO, Brazīlijas un citu valstu spiediena rezultāts. Jā kādam, kuram ir ļoti daudz kaut ko cenšas atņemt, tad nauda atradīsies, lai saceltu traci. Pie tam augsne ir labvēlīga –esam nonākuši pie otrā apstākļa, ko varētu saukt par „mentāli vēsturisku vērtību”.

Runa ir par 3 karotītēm, par kurām runāja Kārlis Ulmanis pēc Jēkabpils cukura fabrikas uzcelšanas, ka nu katra latviešu ģimene varēšot pie kafijas krūzes likt 3 karotītes, pa vienai no katras cukurfabrikas. Cukurfabrikas bija nacionālais lepnums. Vispār cukura ražošanas sākšana pagājušā gadsmita sākumā bija nozīmīgs notikums un simbolizēja dzīves līmeņa kāpumu. Bērnībā lasīju cara laika ģeogrāfijas mācību grāmatu un tajā bija rakstīts par kādu Polijas austrumu novadu, kurā „iedzīvotāji bija tik trūcīgi, ka vairums nevar atļauties lietot cukuru un uzturā lieto tikai medu” (bišu stropi tajā laikā bijā katrā lauku mājā).
Liekas paradoksāli, ka cukurs tiek vērtēts tika augstu, bet tik vērtīgs produkts kā medus tiek noniecināts, jo ir parasts uztura produkts jau simtiem un tūkstošiem gadu. Tā bija laika iezīme, bet vēsturiskā atmiņa ir ilga.

Trešais apstāklis- žurnālistiem ir patīkami rakstīt par šādu tēmu, jo viegli ir kaisīt sev un tautai pelnus uz galvas, gauzties, ka mūs apbižo un apbižotos arī tālu nav jāmeklē. Ja vēl PR vējiņš vējdzirnaviņu spārniem uzpūš.

Tātad jautājums vai mums cukura ražošana ir vajadzīga? Tā nav labība (maize), tie nav āboli vai ogas, kurus tik aromātiskus un maz ķimizētus no dienvidiem neievest, tās nav bites, kuras apputeksnē gan kultūraugus gan savvaļas augus un kuras vāc vērtīgāku medu nekā dienvidu zemēs, tās nav govis, kuras palīdz kopt ainavu (lopbarība) un nodrošina ar kvalitatīviem piena produktiem, tā nav nozare, kura nodrošina daudzus laukos dzīvojošos ar darbu un iztiku, kā arī dod ainavisko vērtību. Latvijā ražots cukurs ir tāds pats kā Vācijā, Itālijā vai Dānijā ražots- industriāls un, atvainojiet, ar mazu vērtību (tas nenozīmē nederīgs) produkts, kura ražošanai Latvijā (tāpat kā Igaunijā) nav pamatojuma. Cukura ražošana, pretstatā iepriekš minētājām un vēl daudzām citām, atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz vidi. Es nerunāju tikai par sadranķēto Lielupi, kur problēma vislabāk bija redzama pagājušā gada siltajā, nokrišņiem nabadzīgajā rudenī, kad masveidā gāja bojā zivis un vēži un upe lejtecē no Jelgavas bija daļēji mirusi.
Cukurbietes ir intensīva un augsni noplicinoša kultūra, ar lielu pesticīdu un minerālmēslu pielietojumu.
Cukurbietes samazina augsnē organisko vielu, samazina tā auglību (augsnes auglība ir nacionālā bagātība).
Cukurbietes novāc vēlu rudenī, lai pēc iespējas vairāk saknēs uzkrātos cukurs, bet šajā laikā Latvijā parasti ir mitruma pārpilnība un lauki slapji, smagā novākšanas tehnika blietē augsni un bojā tās struktūru.
Latvijā cukurbiešu audzēšanai ir sliktāki apstākļi nekā zemēs, kur vasaras ir siltākas un augsnēs organiskās vielas saturs lielāks, bites neizaug tik lielas un saldas.

Tad kāpēc mums ir vajadzīga cukura ražošana un dārgs cukurs? Atbildes nav!
Izņemot to, ka cukurbiešu audzētāji vairs nevarēs tos audzēt un cukura fabrikās strādnieki paliks bez darba. Tāpēc arī ir paredzēta nauda-kompensācija gan fabrikām, gan cukurbiešu audzētājiem. Pie pašreizējās darbaspēka situācijas Latvijā, bezdarbs šiem cilvēkiem nedraud, pie tam finansētās restrukturizācijas rezultātā radīsies jaunas darba vietas.

Zemnieki lai audzē sabiedrībai izdevīgākas kultūras- rapsi (lai ielās vairāk brauc dīzeļi un smaržo pēc ceptām pankūkām) un labību. Ar to nevar nopelnīt tik lielu naudu kā ar cukurbietēm, bet var labi pelnīt. Pie tam atbalsts arī ir paredzēts, kaut arī saprotams, ka ir sāpīgi, ka vista, kura dēja zelta olas, sāks tās dēt no mazāk vērtīga metāla. Šeit ir gadījums, kad sabiedrības interesēm jāprevalē.
Vienīgā tehnika, ko zemnieki nevarēs izmantot citā ražošanā ir cukurbiešu kombaini, jo tā ir specializēta tehnika. Šeit tad asociācijai un varbūt arī ministrija jānāk talkā un jautājums jārisina, lai šos kombainus pārdotu- vienalga vai uz Baltkrieviju, Ukrainu, Lietuvu vai Papua Jaungvineju.

Par biškopjiem būtu vismazāk jāuztraucas. Tieši pretēji, līdzšinējā ES cukura politika kavēja nozares izaugsmi, jo cukurs sastāda būtisku izmaksu daļu (ziemas piebarošanā uz vienu saimi tiek izlietoti apmēram 15-20 kg cukura). Būs jāpiestrādā vairāk pie kontroles (šeit jāiesaistās biškopības biedrībai) , lai piebarošanai biškopji iepirktu kvalitatīvu cukuru un saimes neietu ziemā bojā, bet cukura cenai jābūt zemākai un tāda tā būs, ja vien nenotiek cukura ražotāju karteļa vienošanās. Arī monopola uzraudzības komitejai būs darbs

Domāju, ka cukura reforma Latvijai ir izdevīga, lai arī politiskajā līmenī neviens šādus apgalvojumus neizteiks spēcīgā cukurbiešu lobija un valdošā nosakaņojuma tautā dēļ, kurš pēdējos mēnešos tiek uzkurināts. Cukuram ir jāpaliek lētākam, bet Vairai Vīķei Freibergai ir jāpasaka, lai katrs latvietis liek kafijas vai tējas krūzes 3 karotītes ar medu –par tautu, par zemi un par valsti.

“Cilvēka brīvība slēpjas nevis tajā, ka viņš var darīt to ko grib, bet gan tajā, ka viņš var nedarīt to, ko negrib” (Žans Žaks Ruso)

To arī varētu novēlēt jaunajā gadā -vairāk brīvības!

Paldies visiem, kuri atvēl savas minūtes dienasgrāmatas ierakstus lasot, tādā veidā dodot man iespēju iepazīstināt ar savām domām, vērojumiem un iespaidiem. Paldies par komentāriem un ierakstiem viesu grāmatā! Tas motivē turpināt un galu galā ir jāpieraksta, lai pašam neaizmirstas

Gads ir sācies interesanti, tāpat kā beidzies -ziemas joprojām nav un temperatūras stabiņš neatlaidīgi tiecas uz plusu divciparu vērtībām. Ziņa no radio -Bangladešā +5C, tikpat cik mums aiz loga. Mežā ir gailenes (skatīt foto), decembrī Ventspilī esot ienākušās zemenes (vai zemene ) Kādreiz pasakā “Divpadsmit mēneši” ļaunā pamāte sūtīja pameitu decembrī zemenes lasīt un tad bija jānotiek brīnumam. Pasakā nebija teikts, ka brīnumu sauc par El Nino

Man jautā kā šī “ziema” ietekmē bites. Esmu dzirdējis no kolēģiem, ka dažas saimes perojot un tas nekas labs nav, jo ziema vēl būs un ja būtu jāder, noteikti liktu uz aukstu aprīli un sniegu varbūt pat maijā. Ja saimes pero, tad ligzdā jāuztur augsta temperatūra, bites patērē daudz barības un fizioloģiski nolietojas. Šīs bites pavasari var arī nesagaidīt, bet jaunās bites, ja iestāsies auksts laiks, laukā aplidoties netiks. Arī vecās bites jaunās bites kopjot un temperatūru uzturot, patērē vairāk barības un ja pavasaris un pirmā aplidošanās vēlu, var ciest. Pagājušostdien gan dravā dažas bites lidinājās. Tomēr, lai arī laiks ir ekstrēms, bites ir vitālas būtnes un miljoniem gadu evolūcijas gaitā ne tādas ziemas vien bijušas (pieņēmums), tāpēc ceru un domāju, ka ziemošana noritēs labi. Ne velti saka, ka biškopja gads sākas septembrī ar saimju ziemas piebarošanu un pretvarrozes pasākumiem, ja tas laikā un pareizi izdarīts, tad sirds var būt daudzmaz mierīga.

Laime gudrajam

Gudrs ir cilvēks, kurš no laimes rokām neprasa vairāk kā viņam vajadzīgs un kurš savu mieru atrod nevis savu dziņu apmierināšanā, bet to savaldīšanā.
Viņam nevajag tērpties purpurā un zīdā, viņš vēlas apsegt tikai savu miesu.Indijas garšvielu un Kipras vīnu kārdinājums nekairina viņa vēderu, viņš grib tikai pabarot savu ķermeni un uzturēt tā spēkus.
Viņa jumtu nebalsta marmora statujas, bet tas pasargā viņa mājokli no negaisa.
Viņu nesauc par bagātu un savas tautas slavenību, viņam pietiek ar laba cilvēka, parasta pilsoņa un uzticama ģimenes tēva vārdu.
Viņu neielenc pielīdēji, to pulks negaida uz viņa pavēlēm, svešie neuzbāžas viņam ar pazīšanos, viņam pietiek ar vienu draugu.
Vēlot sen mērenu laimi, citiem viņš vēl viņa lielo. Patiesā un drošā laime ir mūsos un ne ārpusē, ne kastē ar zeltu, ne sertifikātā, kurš apliecina dižciltību, ne putojošā šampanieša glāzē, bet mierīgā, uz prieku tīri noskaņotā sirdī.
Kas dedzīgi pilns nesavaldītu kaislību savu mieru meklē bagātībā vai stāvoklī, tas to neatradīs nekad. Viņš dabūjis miljonu un to neatrod, viņš dabūjis otru un vēl joprojām neatrod. Viņš no dubļiem ir ticis līdz domei, firsta kabinetam, kļuvis par armijas pavēlnieku, uzkāpis karaļa tronī. Jo augstāk viņš kāpa, jo augstāk un augstāk miers pacēlās virs viņa. Pat uz troņa tas sēž tikai to dēļ, kuri viņu uz šā troņa noliek.
Tikai tam, kurš savas vēlēšanās aprobežo ar to, ko viņam sniedz daba, veiksme un čaklums un kad viņam šīs vēlēšanās piepildās un viņš ir par to laimīgs, prāts ir atvērts dzīves priekiem. Tad viņam uzsmaida pavasaris un tā ziedi, viņam māj ziedošo puķu galvas, viņam draudzīgi pretī urdz avots. Liegs miegs aptver viņa gultu, kamēr zīda spilvenos bagātos moka rūpes, godkārīgos skaudība un raksturā vājos grēki; ar vieglu prātu un vieglu sirdi viņš no rīta atmostas, sveic uzlecošo sauli un viņa sirds ir atvērta jauniem dabas priekiem.

Vēlot sen mērenu laimi, citiem viņš vēl viņa lielo. Ar pateicību un uzticēšanos viņš skatās debesīs, kuras tur likteņa svarus. Bez nožēlas viņš skatās pagātnē, bez bailēm nākotnē. Zūdoša ir jebkura manta, neatņemams ir tikai tas, ko mēs nesam sirdī.

(Johann Peter Hebel)

Lai vācu valodas pratēji varētu novērtēt vai tulkojums izdevies, šeit oriģināls.

Glück des Weisen

Weise ist der Mann, der aus den Händen des Glücks nicht mehr verlangt, als
er bedarf,und der seine Ruhe nicht in der Befriedigung, sondern in der Mäßigung seiner
Begierden sucht.
Kann er sich auch nicht in Seide und Purpur hüllen, er will nur seine Blöße
decken.Reizen auch Indiens Gewürze und Zyperns Weine seinen Gaumen nicht,
er will nur seinen eigenen Körper nähren und seine Kräfte unterstützen.
Keine Marmorsäulen tragen sein Dach, aber es schützt ihn gegen die Stürme des Himmels.
Er wird nicht unter den Reichen, nicht unter den Angesehenen seines Volkes
gepriesen,ihm genügt der Name eines guten Menschen, eines friedlichen Bürgers, eines
treuen Familienvaters.
Er sieht sich nicht von Schmeichlern umlagert; kein Schwarm von dienern wartet auf seine Befehle,keine Fremde drängen sich zu seiner Bekanntschaft; ihm genügt ein Freund.Um sich sein mäßiges Glück zu gönnen gönnt er jeden anderen sein großes.
Das wahre und sichere Glück liegt nicht außer uns sondern in uns;
nicht in den Goldkisten, nicht in dem Adelsbriefe, nicht in dem schäumenden
Pokal,sondern in ruhigen zur Freude rein gestimmten Herzen.
Wer mit einer Brust voll ungeziemter brennender Leidenschaft seine Ruhe im
Reichtum oder in dem Stande sucht,der findet sie nie.
Er hat eine Million gehäuft und findet sie nicht; er häuft die zweite und findet sie noch nicht.Er ist aus dem Staube in die Ratsstube, in das Kabinett des Fürsten, an die Spitze einer Armee, auf den Thron gestiegen.
Immer höher und höher stieg sie vor ihm auf, je höher er selber stieg. Selbst auf den Thron sitzt sie nur für den den,der sie auf den Thron mitbringt.
Nur der Zufriedene, der seine Wünsche auf das beschränkt, was Natur und Glück und Fleiß ihm gewährt, und in dem Besitz und Genuß dessen seine Wünsche befriedigt sieht,nur er hat für die Freude des Lebens einen offenen Sinn. Nur ihm lächelt der Frühling und seine Blüten;ihm schwanken die Gipfel des Blütenhains in der kraftbewegten Luft;ihm flüstert die vertrauliche Quelle.
Sanfter Schlummer besucht seine Lagerstätte,während auf seidenen Kissen den Reichen die Sorgen, den Ehrsüchtigen der Neid,den Schwächling die Sünden quälen ;und mit leichtem Sinn und leichten Herzen wacht er am Morgen auf,begrüßt die wiederkehrende Sonne und hat ein offenes Herz für alle neuen Freuden der Natur.Um sich sein gemäßigtes Glück zu gönnen, gönnt er jedem anderen sein größeres.Dankbar und mit Vertrauen blickt er zum Himmel auf, der die Waage des Schicksals hält.Ohne Reue schaut er in die Vergangenheit, ohne Furcht in die Zukunft.Untreu ist jeder andere Besitz, unentreißbar nur der, den wir im Herzen tragen.

Kas tad ir “baltie ziedi”, kā tie veidojas un vai tie ir labi?

Dabīgs bišu medus gandrīz visos gadījumos, atkarībā no medus šķirnes un temperatūras kristalizējas vai tautas valodā runājot, sacukurojas. Ir dažas medus šķirnes, kuras Latvijā neiegūst, piemēram akāciju medus, kurš ļoti ilgu laiku var nekristalizēties, no Latvijā ievāktā edus samērā lēni kristalizējas meža (izsvīduma) medus. Ļoti lēni „cukurojas” vai vispār “necukurojas” medus, kurš ir karsēts vai filtrēts, kā arī viltots medus.

Medu sastāv galvenokārt no ogļhidrātiem –glikozes un fruktozes (atkarībā no šķirnes katra ap 30-40%). Ļoti nedaudz ir citi cukura savienojumi –maltoze, saharoze un citi. Kristālus veido tieši glikoze, tāpēc medus, kurā glikozes ir vairāk nekā fruktozes kristalizējas ātrāk. Fruktoze nekristalizējas un tā kā plēvīte apņem glikozes kristālus vai aizpilda telpu starp glikozes kristāliem. Glikozes kristāliem veidojoties uz medus trauka malas var veidoties mazas gaisa starptelpas, kurās „ieaugušie” glikozes kristāli, kuri izdalās no pārējās medus masas, optiski ir gaiši –izskatās balti. Tie tad arī ir „baltie ziedi”. To veidošanos pastiprinās, ja medus un iepildītā trauka temperatūras ir atšķirīgas, kā arī, ja kristalizācijas laikā medus glabājas telpā ar lielām temperatūras svārstībām.

Šeit arī atbilde uz jautājumiem. Kvalitatīvs medu kristalizējas un „baltie ziedi” var veidoties kristalizācijas procesā. Tā kā daļēja taisnība apgalvojumam par šāda medus augsto kvalitāti ir, bet tas nenozīmē, ka medus ,kurā „baltie ziedi” nav izveidojušies ir mazāk kvalitatīvs. Tāpēc domāju, ka šāds apgalvojums nav īsti korekts.

Vai tas ir labi? No kvalitātes viedokļa tātad problēmas nav un tas norāda, ka produkts ir dabīgs. Problēma ir apstāklī, ja pircējam rodas jautājumi, ja viņš uz šiem jautāiumiem nevar saņemt atbildes, vai arī viņš tām netic. Tādā gadījumā pircējs var aiziet uz neatgriešanos un biškopim, protams, šāda situācija nav pieņemama, tāpēc jādomā par to kā to novērst. Problēma ir arī tad, ja šie ziedi ir ļoti izteikti un tas ietekmē preces izskatu, padarot to vizuāli nepievilcīgu.

Viens paņēmiens ir izvairīties no „riska faktoriem” –medus uzglabāšana telpās ar lielām temperatūras svārstībām un medus iepildīšana traukā, kura temperatūra būtiski atšķiras no iepildāmā medus temperatūras. Otrs pasākumu komplekss –kontrolēta kristalizācija, ar „ierauga” (tas ir nevis raugs, bet jau sakristalizējies medus, kura uzdevums ir panākt šķidrajam medum tādas pašas konsistences, resp. kristāla režģa veidošanos) pievienošanu un maisīšanu. 

Kā jau runāju, „baltie ziedi” var tikt uzskatīti par vizuālu defektu. Ja tie nav vēlami, tad trauks ir jāatbrīvo no medus, jāsilda līdz kristāli izšķīst un jāļauj tam kristalizētos no jauna, ievērojot iepriekšminētos pasākumus. Sildot noteikti jāievēro, lai temperatūra nebūtu augstāka par 40C un lietot vislabāk Melitherm sildītāju, jo paaugstinātai temperatūrai uz īsu tiek pakļauts tikai tas medus, kurš ir tieša saskarē ar sildelementu. Lai arī ierīce maksā nedaudz vairāk par Ls 200.00 un pats atsildīšanas process ir ilgāks nek''a lietojot kvalitāti ne tik saudzējošas metodes, dravniekam, kuram rūp sava produkta kvalitāte, šāda aparāta iegāde noteikti atmaksāsies. Ir jau ne tikai “baltie ziedi”, bet arī pircēji, kuri pieprasa ziemas laikā šķidru medu un tad ir svarīgi, lai fermentu un vitamīnu zudums ir pēc iespējas mazs. Tomēr jāņem vērā, ka arī sildot līdz 40C un izmantojot pat Melitherm ir iespējami nelieli fermentu un vitamīnu, kā arī aromātisko vielu zudumi.

Nedaudz no personīgās pieredzes. Ja „baltie ziedi„ ir nedaudz, tad to drīzāk var uzskatīt par „odziņu”un ja rodas jautājumi, paskaidroju. Parasti, tas tiek akceptēts. Ja „baltie ziedi”ir daudz un to jau var uzskatīt par nopietnu  vizuālu defektu, kurš nekļūst par efektu, tad ar Melitherm atsildu vai arī apēdu ģimenes lokā.

Informācijas sagatavošanā pārsvarā izmantoti materiāli no Celles (Vācija) biškopības institūta.

Izmeklēju dažus medus burkas un traukus, kur “baltie ziedi” ir ļoti izteikti.

Šeit viennozīmīgi runa ir par temperatūras svārstībām, jo vairākām burkām, kuras tika uzglabātas klētī ir šāds “zīmējums”. Var redzēt, ka kristalizācijas procesā ir izveidojusies “gaisa kabata” burkas stūrī. Šo burciņu, diemžēl, bija jāizbrāķē, jo izskatās nepievilcīgi. Savukārt, iepriekšējie spainīši ir pat estētiski un interesanti, bet neraugoties uz to tiks pārdoti bez uzcenojuma

Mēs dzīvojam informācijas laikmetā. Ja kādreiz cilvēki dzīvoja noslēgtā vidē, nozīmīgākie notikumi norisinājās savā vai kaimiņa sētā un ārpasaules ziņas nonāca galvenokārt no baznīcas kanceles svētdienas rītos, tad tagad atrasties milzīgajos informācijas plūdos un nenoslīkt būtu jāatzīst par izcilu prasmi.

Informācijas apjoms ir milzīgs pat tad, ja to speciāli nemeklē un liela daļa šīs informācijas tiek vai nu pasniegta tāpēc un (vai ) „iesaiņota” tā, lai radītu konkrētu rezultātu. Diemžēl, šis rezultāts nav procesu, to likumsakarību un lietu patiesā dabas atspoguļošana (neiedziļinoties filozofiskos apsvērumos, kas vispār ir lietu patiesā daba), ko divos vārdos varētu saukt par objektīvu informāciju. 
Ir organizācijas un mediji, kuri strādā tīri uz biznesu un ir mediji, kuriem vismaz daļēji būtu jāstrādā sabiedrības interesēs un jāsniedz sabiedrībai objektīva informācija. Tas ir sabiedriskais radio, sabiedriskais TV, arī nacionālās ziņu aģentūras. 

PR nozare strauji attīstās. Informācijai ir spēks. Milzīgs spēks. Šo spēku konkrētu cilvēku vai organizāciju-maksātāju interesēs vada un pielieto PR nozares darbinieki. Viens piemērs, kurš pamudināja mani publicēt šīs pārdomas. Pirmssammita viens no skaļākajiem notikumiem- bijušā krievu slepenā aģentā Litvinova nāve. Pirmajās ziņās –saindēts, mirst, nezin no kā, tad nomira, tad atklāja plutoniju 210. Aizdomas uz Krievijas specdienestiem. Un tad ….  Visu dienu sabiedriskā radio (LR1) pirmā ziņa –kāds britu laikraksts izvirzījis hipotēzi, ka Ļitviņenko indi iedzēris pats un galvenais jautājums –kur viņš dabūjis tik lielu plutonija devu. Un viss…. Ziņa noteikti no LETAs, britu laikrakstu nelasīju un internetā nemeklēju, galu galā ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir tas, ka tiek apzināti sagrozīta informācija, kā avotu (faktiski noveļot no sevis vainu) izmantojot hipotēzi kādā britu laikrakstā. Un tas sabiedriskajā radio un visticamāk no nacionālās ziņu aģentūras. Viena no galvenajām ziņā, kura rotē ziņu raidījumos visu dienu. Tas, ka šeit rēgojas PR āža kāja un runa ir par pasūtījumu ir diezgan ticams. Ļitviņenko pirms nāves taču uzrakstīja paziņojumu, kurā vaino savā slepkavībā Kremli. Ja viņš apzināti iedzēris pats, tad tā ir pašnāvība. Pašnāvības hipotēze vispār netiek izvirzīta un galvenais jautājums ir absurds- par to, kur viņš dabūjis plutoniju? Mērķis ir viens –kamēr ziņa ir svaiga, pasviest šo domu –„iedzēris pats”, lai samazinātu aizdomas uz galveno (un faktiski vienīgo) aizdomās turēto. „Iedzēris pats”un „iedzēris apzināti”, šeit tomēr ir atšķirība. Ja vēlāk patiesība nāks gaismā (visticamāk, ka ne), tik un tā gadījums jau būs apvilcies ar zirnekļu tīkliem un ja pēc laika cilvēkiem prasīs par šo notikumu, lielākai daļai būs atmiņā šis fakts –„iedzēris pats”. Kas ziņu bija pasūtījis un kādā veidā tas tiek novadīts uz it kā tik solīdu informācijas nesēju arī diez vai jāmin. Jautājums ir vai sabiedriskajam radio un nacionālai ziņu aģentūrai ir jāpilda šāds pasūtījums un kāda ir šo organizācija atbildība par viņu sniegtās informācijas kvalitāti? Jautājums retorisks. Var jau būt, ka izklausās pēc paranojas un šāda ziņa ir vienkāršs žurnālistiskas haltūras auglis. Nenoliedzot šādu iespēju, tomēr vairāk sliecos uz paranoisko variantu:)

Šajā sakarā atmiņā uzaust viens raksts „Der Spiegel” par informācijas kvalitāti un PR ietekmes palielināšanos. Pētījums tika veikts dpa (Deutsche Presse Agentur –Vācijas naciālā ziņu aģentūra). Vairāku mēnešu laikā vairākās nodaļās tika analizēti visa ienākošā informācija un izrādījās, ka 80% no visas šīs informācijas ir preses relīzes. Tas jau nebūtu nekas, bet 16% no šim relīzēm „aizgāja” tālāk un tās veidoja 50% (pusi!) no ziņu apjoma medijos, kuri pirka informāciju no dpa. Aģentūrai nepietiek darbinieku, lai informāciju pārbaudītu no vairākiem avotiem, žurnālisti pāriet darbā PR aģentūrās. Vācijā attiecība žurnālisti/PR darbinieki vēl ir apmēram 2:1, bet ASV tā jau ir apgriezta (uz katru žurnālistu divi PR darbinieki). Protams, tas ir viens jautājums –kas tiek ziņots, otrs jautājums ir „iepakojums”.  

Šis nav pret antiPR ieraksts, bet vienkārši aicinājums ieklausīties informācijā un to izvērtēt. Varbūt lieku reizi pajautāt sev, kāpēc šī informācija parādās, respektīvi pieiet tai kritiski, jo aizvien vairāk tā tiek izmantotas manipulatīvā nolūkā. Ne jau katru reizi cenšoties ko iepārdot, bieži tas tiek darīts, lai veidotu viedokli. 

Atcerējos vēl kādu pētījumu par pētījumiem. Medijos, piemēram žurnālos vai radio ”Veselības ziņās” bieži var dzirdēt par kāda produkta, piemēram šokolādes, labvēlīgo ietekmi uz veselību. Parasti atsauce ir uz zinātniskiem pētījumiem un tiek stāstīts, ka kāda viela, kura ietilpst , piemēram, kakao sastāvā samazina risku saslimt ar kādu slimību, piemēram, sievietēm ar krūts vēzi. Izrādās, ka šādi pētījumi tiešām notikuši un konkrētā viela tiešām ir iedarbīga, bet netiek ņemts vērā, piemēram, ka šokolādē ir ļoti daudz cukura, dažādu emulgatoru un to, ka lai „labā” viela iedarbotos, būtu jāapēd tik daudz kg šokolādes, ka noteikti rastos problēmas ar ko citu, nerunājot par vēdera problēmām. Atceros tikai vienu produktu- šokolādi, bet pētījums bija par 3 dažādiem produktiem (pētījumiem par to labvēlīgo ietekmi), visos gadījumos pētījumus veica zinātnieki, visos gadījumos šos pētījumus finansēja fondi, kuri darbojās saziņā ar universitātēm vai institūtiem un visos gadījumos šiem fondiem naudu deva ražotāji, šokolādes gadījumā tas bija viens no ASV šokolādes tirgus līderiem „Hersheys”. Vai par zinātnisku pētījumu var saukt procesu, kad vēlamā rezultāta, vai pareizāk sakot, slēdziena panākšanai tiek pieskaņota metodika? Kad slēdziens ir pēc pasūtījuma? 

Negribētos pārspīlēt. Ļoti daudzas ziņas ir tādas, kuras neatspoguļo tendences, bet vienkārši tas klientiem (sabiedrībai) ir interesanti. Žurnālistiska haltūra vai vienkārši konjunktūra. Piemērs. Šad tad var dzirdēt, ka Ķīnas ogļraktuvēs gājuši bojā vairāki desmiti ogļraču. Ķīnā ogļraktuves ir sliktā stāvoklī un par darba drošību īpaši neuztraucas.  Vai kāds var iedomāties cik ogļraču gada laikā iet bojā Ķīnā? 10 000. Nē viena nulle nav par daudz. Dienā tas vidēji ir 20-30 cilvēku. Tad tā nebūtu ziņa un tas būtu garlaicīgi. Ziņa ir tad, ja vienreiz divos mēnešos vai labāk vēl retāk tiek izplatīta ziņa-aizgājuši bojā 20 ogļrači. Lai cik neskanētu ciniski, tas ir interesanti. Bet šeit jau vairs nav runa par PR.