Dravnieka dienasgrāmata

Iespējams, ka šī ir pirmā jaunās GOOD YEAR radžotās riepas EXTREME bilde latvju internetā Tas arī bija īsā (~1.5 dienas) izbrauciena iemesls -iepazīties tuvāk ar jauno modeli (riepu) un izmēģināt to reālā darbībā uz ezera sniega un ledus.

Pasākums notika Stötenā, ap 300km no Oslo, Zviedrijā, bet pie pašas norvēģu robežas. Atšķirībā no dažām citām reizēm, šoreiz tiešām izdevās vairāk pabraukt un salīdzināt dažādas riepas.

Lai runā bildes!
Stöten-kalnu slēpošanas kūrorts, vasarā slēpošanu aizstāj golfs. Skarba ziemeļu daba, skaista ainava un garlaicīgi meži.

Slēpošanas trase vakarā

Löten ezers uz kura notika braucieni.

Testa auto ziemas riepas tiek nomainītas pret vasaras riepām.

Skaists ziemeļu saulriets

Sen jau briedu kaut ko pa šo tēmu pateikt un pēdējās 2 piles ūdensglāzē tikko iepilēja.
Pirmā pēdējā pile- raksts 5.janvāra „Kurzemes vārdā” (biju Liepājā un esot rajonu centros vienmēr cenšos nopirkt vietējo avīzi), raksts pa puslapu ”Biteniekos aug protests un bažas”.
Citēju:  „Vakar „Kurzemes Vārda” redakcijā ieradies Nīcas pagasta dravnieks Kārlis Rudēvics. Viņš izteica neapmierinātību un satraukumu, kas esot pārņēmis daudzus rajona biteniekus, uzzinot no masu informācijas līdzekļiem par nodomiem likvidēt valstī cukura ražošanas nozari. „To nedrīkst pieļaut, jo ir jāsaprot, ka tādējādi tiek cirstas visas Latvijas lauksaimniecības saknes” teica bitenieks, piebilstot, ka tāds ir ne tikai viņa, bet arī vairāku citu kolēģu viedoklis”
Tālāk tiek runāts postu kas būs, par lauksaimniecības sakņu ciršanu, prognozētas problēmas arī biškopībā, minēti absurdi skaitļi –invertēts cukura sīrups bišu ziemas piebarošanai maksājot Ls 1.20/kg (īstenībā Ls 0.85), bet medus tikai Ls 0.80/kg (ja pat tādu cenu tiek iepirkts/pārdots medus, tad jāprasa, kas tas par medu un kas tas par pārdevēju!).

Otrā pēdējā pile -LNT ziņas šovakar. Sižetā intervēts Bauskas rajona zemnieks, kura visbiežāk minētais vārds intervijā bija „murgs”. Kombains jānododot metāllūžņos vai jāpārdodot sliktajiem baltkrieviem u.t.t.
Dimants (žurnālists) varen skaļi piebalsoja. Visur cukuru ražošot, Lietuvā, Dānijā ražošot, Vācijā, Zviedrijā, Francijā arī, tikai mēs latvieši-nabadziņi atkal esam apcelti un apčakarēti, piespiesti atteikties vai savas muļķības dēļ atteikušies no ražošanas. Protams, ne vārda par igauņiem (viņiem cukura ražošanas nav), tas nebūtu valdošās melodijas tonī un tad būtu jāuzdod jautājums: „Vai mums cukura ražošana vispār ir vajadzīga?”
Rodas iespaids, ka pēc cukura ražošanas pārtraukšanas zemnieki nomirs badā, tehnika momentā sarūsēs, bet cukurbiešu lauku vietā izveidosies krāteri, kurā arī ūdens nekrāsies un tāpēc pat zivis audzēt nevarēs.

Manuprāt, pie pašreizējās  informatīvās situācijas šajā jautājumā galvenokārt vainojami 3 faktori.
Pirmais –cukurbiešu audzēšana ir vispelnošākā lauksaimniecības nozare ar garantētu noietu (kvotu) un garantēti augstu cenu (šo cenu veido sabiedrības maksājumi par cukuru, tāpēc tas ir 2-3x dārgāks nekā citur pasaulē). Eiropa pati neuzsāka šo procesu, jo cukura ražošanas lobijs tur vēsturiski ir ļoti spēcīgs un ne jau velti pirms dažiem desmitiem gadu nolobēja tik izdevīgu cukura politiku. ES cukura reforma ir PTO, Brazīlijas un citu valstu spiediena rezultāts. Jā kādam, kuram ir ļoti daudz kaut ko cenšas atņemt, tad nauda atradīsies, lai saceltu traci. Pie tam augsne ir labvēlīga –esam nonākuši pie otrā apstākļa, ko varētu saukt par „mentāli vēsturisku vērtību”.

Runa ir par 3 karotītēm, par kurām runāja Kārlis Ulmanis pēc Jēkabpils cukura fabrikas uzcelšanas, ka nu katra latviešu ģimene varēšot pie kafijas krūzes likt 3 karotītes, pa vienai no katras cukurfabrikas. Cukurfabrikas bija nacionālais lepnums. Vispār cukura ražošanas sākšana pagājušā gadsmita sākumā bija nozīmīgs notikums un simbolizēja dzīves līmeņa kāpumu. Bērnībā lasīju cara laika ģeogrāfijas mācību grāmatu un tajā bija rakstīts par kādu Polijas austrumu novadu, kurā „iedzīvotāji bija tik trūcīgi, ka vairums nevar atļauties lietot cukuru un uzturā lieto tikai medu” (bišu stropi tajā laikā bijā katrā lauku mājā).
Liekas paradoksāli, ka cukurs tiek vērtēts tika augstu, bet tik vērtīgs produkts kā medus tiek noniecināts, jo ir parasts uztura produkts jau simtiem un tūkstošiem gadu. Tā bija laika iezīme, bet vēsturiskā atmiņa ir ilga.

Trešais apstāklis- žurnālistiem ir patīkami rakstīt par šādu tēmu, jo viegli ir kaisīt sev un tautai pelnus uz galvas, gauzties, ka mūs apbižo un apbižotos arī tālu nav jāmeklē. Ja vēl PR vējiņš vējdzirnaviņu spārniem uzpūš.

Tātad jautājums vai mums cukura ražošana ir vajadzīga? Tā nav labība (maize), tie nav āboli vai ogas, kurus tik aromātiskus un maz ķimizētus no dienvidiem neievest, tās nav bites, kuras apputeksnē gan kultūraugus gan savvaļas augus un kuras vāc vērtīgāku medu nekā dienvidu zemēs, tās nav govis, kuras palīdz kopt ainavu (lopbarība) un nodrošina ar kvalitatīviem piena produktiem, tā nav nozare, kura nodrošina daudzus laukos dzīvojošos ar darbu un iztiku, kā arī dod ainavisko vērtību. Latvijā ražots cukurs ir tāds pats kā Vācijā, Itālijā vai Dānijā ražots- industriāls un, atvainojiet, ar mazu vērtību (tas nenozīmē nederīgs) produkts, kura ražošanai Latvijā (tāpat kā Igaunijā) nav pamatojuma. Cukura ražošana, pretstatā iepriekš minētājām un vēl daudzām citām, atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz vidi. Es nerunāju tikai par sadranķēto Lielupi, kur problēma vislabāk bija redzama pagājušā gada siltajā, nokrišņiem nabadzīgajā rudenī, kad masveidā gāja bojā zivis un vēži un upe lejtecē no Jelgavas bija daļēji mirusi.
Cukurbietes ir intensīva un augsni noplicinoša kultūra, ar lielu pesticīdu un minerālmēslu pielietojumu.
Cukurbietes samazina augsnē organisko vielu, samazina tā auglību (augsnes auglība ir nacionālā bagātība).
Cukurbietes novāc vēlu rudenī, lai pēc iespējas vairāk saknēs uzkrātos cukurs, bet šajā laikā Latvijā parasti ir mitruma pārpilnība un lauki slapji, smagā novākšanas tehnika blietē augsni un bojā tās struktūru.
Latvijā cukurbiešu audzēšanai ir sliktāki apstākļi nekā zemēs, kur vasaras ir siltākas un augsnēs organiskās vielas saturs lielāks, bites neizaug tik lielas un saldas.

Tad kāpēc mums ir vajadzīga cukura ražošana un dārgs cukurs? Atbildes nav!
Izņemot to, ka cukurbiešu audzētāji vairs nevarēs tos audzēt un cukura fabrikās strādnieki paliks bez darba. Tāpēc arī ir paredzēta nauda-kompensācija gan fabrikām, gan cukurbiešu audzētājiem. Pie pašreizējās darbaspēka situācijas Latvijā, bezdarbs šiem cilvēkiem nedraud, pie tam finansētās restrukturizācijas rezultātā radīsies jaunas darba vietas.

Zemnieki lai audzē sabiedrībai izdevīgākas kultūras- rapsi (lai ielās vairāk brauc dīzeļi un smaržo pēc ceptām pankūkām) un labību. Ar to nevar nopelnīt tik lielu naudu kā ar cukurbietēm, bet var labi pelnīt. Pie tam atbalsts arī ir paredzēts, kaut arī saprotams, ka ir sāpīgi, ka vista, kura dēja zelta olas, sāks tās dēt no mazāk vērtīga metāla. Šeit ir gadījums, kad sabiedrības interesēm jāprevalē.
Vienīgā tehnika, ko zemnieki nevarēs izmantot citā ražošanā ir cukurbiešu kombaini, jo tā ir specializēta tehnika. Šeit tad asociācijai un varbūt arī ministrija jānāk talkā un jautājums jārisina, lai šos kombainus pārdotu- vienalga vai uz Baltkrieviju, Ukrainu, Lietuvu vai Papua Jaungvineju.

Par biškopjiem būtu vismazāk jāuztraucas. Tieši pretēji, līdzšinējā ES cukura politika kavēja nozares izaugsmi, jo cukurs sastāda būtisku izmaksu daļu (ziemas piebarošanā uz vienu saimi tiek izlietoti apmēram 15-20 kg cukura). Būs jāpiestrādā vairāk pie kontroles (šeit jāiesaistās biškopības biedrībai) , lai piebarošanai biškopji iepirktu kvalitatīvu cukuru un saimes neietu ziemā bojā, bet cukura cenai jābūt zemākai un tāda tā būs, ja vien nenotiek cukura ražotāju karteļa vienošanās. Arī monopola uzraudzības komitejai būs darbs

Domāju, ka cukura reforma Latvijai ir izdevīga, lai arī politiskajā līmenī neviens šādus apgalvojumus neizteiks spēcīgā cukurbiešu lobija un valdošā nosakaņojuma tautā dēļ, kurš pēdējos mēnešos tiek uzkurināts. Cukuram ir jāpaliek lētākam, bet Vairai Vīķei Freibergai ir jāpasaka, lai katrs latvietis liek kafijas vai tējas krūzes 3 karotītes ar medu –par tautu, par zemi un par valsti.

“Cilvēka brīvība slēpjas nevis tajā, ka viņš var darīt to ko grib, bet gan tajā, ka viņš var nedarīt to, ko negrib” (Žans Žaks Ruso)

To arī varētu novēlēt jaunajā gadā -vairāk brīvības!

Paldies visiem, kuri atvēl savas minūtes dienasgrāmatas ierakstus lasot, tādā veidā dodot man iespēju iepazīstināt ar savām domām, vērojumiem un iespaidiem. Paldies par komentāriem un ierakstiem viesu grāmatā! Tas motivē turpināt un galu galā ir jāpieraksta, lai pašam neaizmirstas

Gads ir sācies interesanti, tāpat kā beidzies -ziemas joprojām nav un temperatūras stabiņš neatlaidīgi tiecas uz plusu divciparu vērtībām. Ziņa no radio -Bangladešā +5C, tikpat cik mums aiz loga. Mežā ir gailenes (skatīt foto), decembrī Ventspilī esot ienākušās zemenes (vai zemene ) Kādreiz pasakā “Divpadsmit mēneši” ļaunā pamāte sūtīja pameitu decembrī zemenes lasīt un tad bija jānotiek brīnumam. Pasakā nebija teikts, ka brīnumu sauc par El Nino

Man jautā kā šī “ziema” ietekmē bites. Esmu dzirdējis no kolēģiem, ka dažas saimes perojot un tas nekas labs nav, jo ziema vēl būs un ja būtu jāder, noteikti liktu uz aukstu aprīli un sniegu varbūt pat maijā. Ja saimes pero, tad ligzdā jāuztur augsta temperatūra, bites patērē daudz barības un fizioloģiski nolietojas. Šīs bites pavasari var arī nesagaidīt, bet jaunās bites, ja iestāsies auksts laiks, laukā aplidoties netiks. Arī vecās bites jaunās bites kopjot un temperatūru uzturot, patērē vairāk barības un ja pavasaris un pirmā aplidošanās vēlu, var ciest. Pagājušostdien gan dravā dažas bites lidinājās. Tomēr, lai arī laiks ir ekstrēms, bites ir vitālas būtnes un miljoniem gadu evolūcijas gaitā ne tādas ziemas vien bijušas (pieņēmums), tāpēc ceru un domāju, ka ziemošana noritēs labi. Ne velti saka, ka biškopja gads sākas septembrī ar saimju ziemas piebarošanu un pretvarrozes pasākumiem, ja tas laikā un pareizi izdarīts, tad sirds var būt daudzmaz mierīga.

Laime gudrajam

Gudrs ir cilvēks, kurš no laimes rokām neprasa vairāk kā viņam vajadzīgs un kurš savu mieru atrod nevis savu dziņu apmierināšanā, bet to savaldīšanā.
Viņam nevajag tērpties purpurā un zīdā, viņš vēlas apsegt tikai savu miesu.Indijas garšvielu un Kipras vīnu kārdinājums nekairina viņa vēderu, viņš grib tikai pabarot savu ķermeni un uzturēt tā spēkus.
Viņa jumtu nebalsta marmora statujas, bet tas pasargā viņa mājokli no negaisa.
Viņu nesauc par bagātu un savas tautas slavenību, viņam pietiek ar laba cilvēka, parasta pilsoņa un uzticama ģimenes tēva vārdu.
Viņu neielenc pielīdēji, to pulks negaida uz viņa pavēlēm, svešie neuzbāžas viņam ar pazīšanos, viņam pietiek ar vienu draugu.
Vēlot sen mērenu laimi, citiem viņš vēl viņa lielo. Patiesā un drošā laime ir mūsos un ne ārpusē, ne kastē ar zeltu, ne sertifikātā, kurš apliecina dižciltību, ne putojošā šampanieša glāzē, bet mierīgā, uz prieku tīri noskaņotā sirdī.
Kas dedzīgi pilns nesavaldītu kaislību savu mieru meklē bagātībā vai stāvoklī, tas to neatradīs nekad. Viņš dabūjis miljonu un to neatrod, viņš dabūjis otru un vēl joprojām neatrod. Viņš no dubļiem ir ticis līdz domei, firsta kabinetam, kļuvis par armijas pavēlnieku, uzkāpis karaļa tronī. Jo augstāk viņš kāpa, jo augstāk un augstāk miers pacēlās virs viņa. Pat uz troņa tas sēž tikai to dēļ, kuri viņu uz šā troņa noliek.
Tikai tam, kurš savas vēlēšanās aprobežo ar to, ko viņam sniedz daba, veiksme un čaklums un kad viņam šīs vēlēšanās piepildās un viņš ir par to laimīgs, prāts ir atvērts dzīves priekiem. Tad viņam uzsmaida pavasaris un tā ziedi, viņam māj ziedošo puķu galvas, viņam draudzīgi pretī urdz avots. Liegs miegs aptver viņa gultu, kamēr zīda spilvenos bagātos moka rūpes, godkārīgos skaudība un raksturā vājos grēki; ar vieglu prātu un vieglu sirdi viņš no rīta atmostas, sveic uzlecošo sauli un viņa sirds ir atvērta jauniem dabas priekiem.

Vēlot sen mērenu laimi, citiem viņš vēl viņa lielo. Ar pateicību un uzticēšanos viņš skatās debesīs, kuras tur likteņa svarus. Bez nožēlas viņš skatās pagātnē, bez bailēm nākotnē. Zūdoša ir jebkura manta, neatņemams ir tikai tas, ko mēs nesam sirdī.

(Johann Peter Hebel)

Lai vācu valodas pratēji varētu novērtēt vai tulkojums izdevies, šeit oriģināls.

Glück des Weisen

Weise ist der Mann, der aus den Händen des Glücks nicht mehr verlangt, als
er bedarf,und der seine Ruhe nicht in der Befriedigung, sondern in der Mäßigung seiner
Begierden sucht.
Kann er sich auch nicht in Seide und Purpur hüllen, er will nur seine Blöße
decken.Reizen auch Indiens Gewürze und Zyperns Weine seinen Gaumen nicht,
er will nur seinen eigenen Körper nähren und seine Kräfte unterstützen.
Keine Marmorsäulen tragen sein Dach, aber es schützt ihn gegen die Stürme des Himmels.
Er wird nicht unter den Reichen, nicht unter den Angesehenen seines Volkes
gepriesen,ihm genügt der Name eines guten Menschen, eines friedlichen Bürgers, eines
treuen Familienvaters.
Er sieht sich nicht von Schmeichlern umlagert; kein Schwarm von dienern wartet auf seine Befehle,keine Fremde drängen sich zu seiner Bekanntschaft; ihm genügt ein Freund.Um sich sein mäßiges Glück zu gönnen gönnt er jeden anderen sein großes.
Das wahre und sichere Glück liegt nicht außer uns sondern in uns;
nicht in den Goldkisten, nicht in dem Adelsbriefe, nicht in dem schäumenden
Pokal,sondern in ruhigen zur Freude rein gestimmten Herzen.
Wer mit einer Brust voll ungeziemter brennender Leidenschaft seine Ruhe im
Reichtum oder in dem Stande sucht,der findet sie nie.
Er hat eine Million gehäuft und findet sie nicht; er häuft die zweite und findet sie noch nicht.Er ist aus dem Staube in die Ratsstube, in das Kabinett des Fürsten, an die Spitze einer Armee, auf den Thron gestiegen.
Immer höher und höher stieg sie vor ihm auf, je höher er selber stieg. Selbst auf den Thron sitzt sie nur für den den,der sie auf den Thron mitbringt.
Nur der Zufriedene, der seine Wünsche auf das beschränkt, was Natur und Glück und Fleiß ihm gewährt, und in dem Besitz und Genuß dessen seine Wünsche befriedigt sieht,nur er hat für die Freude des Lebens einen offenen Sinn. Nur ihm lächelt der Frühling und seine Blüten;ihm schwanken die Gipfel des Blütenhains in der kraftbewegten Luft;ihm flüstert die vertrauliche Quelle.
Sanfter Schlummer besucht seine Lagerstätte,während auf seidenen Kissen den Reichen die Sorgen, den Ehrsüchtigen der Neid,den Schwächling die Sünden quälen ;und mit leichtem Sinn und leichten Herzen wacht er am Morgen auf,begrüßt die wiederkehrende Sonne und hat ein offenes Herz für alle neuen Freuden der Natur.Um sich sein gemäßigtes Glück zu gönnen, gönnt er jedem anderen sein größeres.Dankbar und mit Vertrauen blickt er zum Himmel auf, der die Waage des Schicksals hält.Ohne Reue schaut er in die Vergangenheit, ohne Furcht in die Zukunft.Untreu ist jeder andere Besitz, unentreißbar nur der, den wir im Herzen tragen.